Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

uz regulārajām nebūšanām, kuru cēloni galu galā uzzināju, no malas varētu teikt, ka mums bija normāla līgumlaulība. Pat laimīgs.

Bet pats galvenais, mans vīrs pamazām pieradināja sevi un ar katru gadu man tika dota arvien lielāka brīvība. Drīz es pat sāku braukt pilsētā ar mašīnu, ko viņš man iedeva. Dodieties iepirkties un restorānos. Tad es sāku braukt uz Maskavu, lai gan man bija jāņem līdzi sargs, lasīt — spiegs. Bet pats galvenais, viņš nesteidzināja mani ar mantiniekiem. Man par laimi, Cvetkovs nevarēja ciest bērnus. Un es bieži nesasprindzināju sevi ar tuvību, kas ir pārsteidzoši.

Vēlāk es uzzināju, kāpēc. Mans vīrs tiešām bija slims. Viņš tiešām izturējās pret mani kā pret kolekcionējamu lelli. Skaists. Ar kuru jūs varat spēlēties vai vienkārši novietot to plauktā, kur tas izskatās lieliski. Ar ko jūs varat lielīties saviem draugiem. Un izklaidi, kuras viņam trūka mājās, viņš saņēma specializētos klubos. Esmu uzkrājis gigabaitus kompromitējošu pierādījumu slepenā mākonī.

Vispār man bija daudz noslēpumu. Es jutos kā guļošs aģents, kurš jebkurā brīdī var pamosties un iznīcināt Cvetkovu. Sarullējiet to pankūkā! Sakari ar pazemi, korupcija, nelegālās afēras no mūsdienām un nedarbi no viņa vētrainās jaunības. Viss tika glabāts mapē ar nosaukumu "Pasdienas diena". Pietrūka tikai viena: informācijas par manu māsu. Viņa vienkārši iegrima ūdenī. Un visi mani jautājumi noveda pie nekā. Nīstais vīrs gadiem atkārtoja vienu un to pašu: “Mēs sastrīdējāmies, viņa mani apvainoja, izmeta uz ceļa no mašīnas. Es kļūdījos, bet ko es varu darīt?

Es paveicu lielisku darbu. Sadraudzējās ar kalpiem un apsardzi. Viņa pamazām nomainīja nelojālos, izņemot tuvākos, kurus nevarēja viegli pakustināt. Es ieguvu mazliet vairāk brīvības un beidzot varēju uzzināt, ka mana māsa ir bijusi savrupmājā “viesistabā” un pēc tam novembrī kaila aizbēgusi. Bet tas ir tikai vārdos, baumu līmenī un lielā pārliecībā. Joprojām nebija pierādījumu.

Sakrājis naudu, par laimi mans vīrs nebija skops ar dāvanām, es sāku slepeni meklēt kārtīgu detektīvu. Neuzpērkamā meklēšana ilga apmēram gadu, bet es varēju viņam uzticēties. Ar lielām grūtībām man izdevās uzsākt īstu profesionālu izmeklēšanu, man bija jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai netiktu pieķerts. Es negribētu gadiem ilgi būt ieslēgta mājā. Tas varēja notikt ar Cvetkovu. Pēdējo reizi viņš man ar to pat draudēja, kad bija greizsirdīgs uz vienu no apsargiem.

Un pirms dažām nedēļām Egoram, kā sauca manu detektīvu, izdevās noskaidrot Vasiļinas datora likteni. Māsa plānoja savākt apsūdzošus pierādījumus un teica, ka nosūtīs visus ierakstus uz serveri*.

Ja Vasiļinai izdevās kaut ko atrast, iespējams, tas ir tur. Ar drauga starpniecību Jegors varēja iegūt informāciju, ka Vaska dators patiešām ir konfiscēts, to apstiprināja viņa fotogrāfija noliktavas telpā. Tiesa, cietais disks kaut kur pazudis. Viņu aizveda jau pirmajā nedēļā, lai gan tas bija nepieņemami. Nebija šaubu, kura rokās tas iekrita.

Man bija kriminālistikas bildes, es zināju, kā tas disks izskatās, tā sērijas numuru, un man pat bija ideja, kur to meklēt, ja tāds vēl eksistē. Protams, maz ticams, ka tur atradīsiet kaut ko noderīgu, un turklāt es nezinu paroles, bet Egors teica, ka ir speciālisti. Vispār man tagad ir vismaz kāda cerība.

Cvetkovam bija viena vieta — baložu māja. Zemes gabals ar mazu būdiņu, kurā vienmēr dzīvoja padzīvojis sargs. Un tur tiešām bija īsta baložu māja ar daudziem dažādu šķirņu putniem. Reizi divos vai trijos mēnešos manam vīram kaut kas uznāca, un viņš devās nevis uz bordeli, kā parasti, bet gan uz savu baložu novietni. Parunājiet ar putniem, pasēdiet klusumā, dodieties makšķerēt — netālu bija ezers. To viņš man teica, bet nekad neaicināja mani uz baložu novietni.

Reiz es veicu veselu īpašu operāciju, lai nokļūtu šajā vietā. Viņai izdevies noskaidrot, kur atrodas baložu māja, un pat iekļūt iekšā, uzlaužot kombinēto slēdzeni. Tas ir banāli, bet mūsu sarunas datums ar Cvetkovu notika tajā pašā dienā iznīcinātajā dzīvoklī.

Zem baložu novietnes atklāju slepenu ieeju, kas veda uz pagrabu, kur atradu komfortablu ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkotu istabu ar ērtu krēslu, milzīgu televizoru un pie tā pieslēgtu portatīvo datoru. Un gar sienām bija daudz plauktu ar dažādiem zibatmiņas diskiem, diskiem, videokasetēm un citiem datu nesējiem. Viss ir kārtīgi parakstīts un sakārtots kategorijās, kuras es nesaprotu.

Vienu brīdi es biju vienkārši apmulsusi. Likās, ka esmu maniaka midzenī.

Man bija aizdomas, ka vīra jumts tek, pretējā gadījumā viņš nebūtu darījis visas šīs trakās lietas, bet tad es beidzot par to pārliecinājos. Viņš nav vienkārši dīvains puisis, viņš ir pilnīgs stulbs! Tikko nosalusi!

Mani zobi klabēja no bailēm, kad klēpjdatoram pievienoju pirmo zibatmiņu, ik mirkli gaidot, ka pagrabā ielauzīsies apsargs vai, vēl ļaunāk, mans vīrs!

Man par atvieglojumu Cvetkovs nesadalīja video redzamos cilvēkus. Viņš vienkārši bija izvirtulis, kurš mīlēja ierakstīt un, acīmredzot, pārskatīt savus gultas piedzīvojumus. Viņš to bija darījis ilgu laiku, viņam bija ļoti iespaidīga kolekcija. Tajā bija pat vecas videokasetes!

Mūsu guļamistabā bija arī slēptā kamera. Es par to zināju jau sen, bet man nebija ne jausmas, ka ieraksti no tā kaut kur glabājas. Izrādījās, ka tas ir arī šeit — atsevišķā plauktā. Toreiz es visu vienkārši nofotografēju, pievienojot bildes jau savāktajiem apsūdzošajiem pierādījumiem, un, atdevis zibatmiņas savās vietās, aizbēgu.

Pēc tam nācu vēl trīs reizes, bet ne reizi nevarēju iekļūt teritorijā. Veco sargu nomainīja noziedzīga izskata stiprs vīrietis, kurš bez ieroča pat uz tualeti negāja. Bet šodien man šis varoņdarbs būs jāatkārto. Un ne tikai atkārtojiet to, bet atrodiet tur Vaska “Esdešņiku”. Ja tas joprojām pastāv, tas tur tiek glabāts. Tas nozīmē, ka man par to ir jāpārliecinās.

Lēmums pieņemts, ja nekas neizdosies, Vasiļinu vairs nemeklēšu. Es tikai nosūtīšu adresātiem savāktos apsūdzošos pierādījumus un skatīšos, kā Cvetkovs steidzas kā pannā, lai pēdējā brīdī dotu izšķirošo sitienu. Es gribēju viņu sagraut un iznīcināt.

Tikai domas par atriebību ļāva man savest kopā un, uzvelkot seju sniega karalienes masku, ar augsti paceltu galvu vērsties pret savu vīru.

— Esmu gatavs!

Es nekad viņu nemānīju ar smaidiem, tāpēc šodien to nedarīju. Tas būtu aizdomīgi. Cvetkovs lēnām apstaigāja ap mani, arvien neapmierinātāk grimasēdama.

"Svārki ir pārāk gari,"