Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— ES nāku!

— Lieliski. Viss ir kārtībā?

— Ja nē, tad tam nav nozīmes. Vai jūs atbrīvojāties no apsarga?

— Jā. Es arī viņu brīdināju. Viņš aizgāja apmēram piecas minūtes pirms policijas ierašanās. Viņi viņu dzenā pa mežu.

"Vai jūs jau esat pārmeklējis baložu mājiņu?" — Man bija bail.

— Vēl nē. Marina, es nākšu. Ko darīt, ja jums nepieciešama palīdzība?

Manās krūtīs bija spiedoša sajūta. Man bija šausmīgi apnicis būt stipram, un vēlme bīstamu uzdevumu pārlikt uz spēcīga un drosmīga vīrieša pleciem bija lielāka nekā jebkad agrāk. Bet nē. Ja kaut kas noiet greizi, vienmēr varu uztaisīt kādu izrādi. Es esmu piekrāpta sieva, un mans vīrs ir perverss, kurš zina, ko viņš šeit dara. Varbūt pat pats Cvetkovs tam noticēs. Galu galā viņš ticēja, ka esmu pie viņa pieradusi un gandrīz pieņēmusi. Viņš pat sāka runāt par bērniem. Pēc desmit gadiem…

— Nekādā gadījumā! Es pats. Tev nevajadzētu tajā iejaukties, Jegor. Atvainojiet.

— Kā vēlies. Zvaniet, ja kas notiek. Marina…

Likās, ka viņš gribēja vēl ko teikt, bet es noliku zvanu un ciešāk satvēru stūri. Es aizliedzu sev iemīlēties nevienā pirms astoņiem gadiem. Tas padarītu mani vāju.

Baložu māja atradās nedaudz vairāk nekā trīsdesmit kilometru attālumā no mēra lauku mājām, es braucu ar SUV pa lauku ceļu, nesaudzējot piekari. Man vajadzēja tur nokļūt pēc iespējas ātrāk, pirms ieradās policija un pārmeklēja vārtu māju. Šis būtu delikāts brīdis. Ja viņi atradīs baloža noslēpumu, tad mani plāni izgāzīsies.

Ieradusies vietā, novietoju mašīnu ceļmalā un atlikušo ceļu nogāju kājām, priecājoties, ka apavus nomainīju pret kedām. Mums ar vienu no mēra saimniecēm izrādījās vienāds pēdas izmērs. Vietnē neviena nebija redzama, tikai baltā palags uz vārtu nama durvīm spilgti izcēlās — tas bija aizzīmogots, tas pats ar baložu novietni.

Cik ilgs laiks paies, līdz manam vīram par to paziņos? Ja apsargs pirms došanās skrējienā pats nepiezvanīja, tad vēl varētu būt atlikušas dažas stundas. Oficiāli šī zeme nevienam nepieder, būda ir neatļauta būve, ir pakļauta nojaukšanai. Nezinu.

Durvis nebija grūti uzlauzt, par sviru izmantojot blakus esošo armatūras gabalu. Bet ziedu kods ir nomainīts. Šķiet, ka pēdējā apmeklējuma reizē es kaut kur sapucējos. Diemžēl…

— Padomā! Padomājiet! — Es izgāju visas dzimšanas dienas pēc kārtas, pat neaizmirsu Valečkinu un mēru. — Manējais nāca klajā. Nu vajag!

Kādu iemeslu dēļ šāda uzmanība ierosināja sliktas domas, bet es nepievērsu uzmanību. Es pārāk steidzos. Iekļuvusi maniaka midzenī, es apstājos, mēģinot izdomāt, kur meklēt. Šajos parakstos ir jābūt kaut kādai loģikai.

Reizēm paskatījos uz baložu novietnē uzņemtajām fotogrāfijām, bet tās bija tumšas, vispārīgas, un tajās sistēma bija slikti saskatāma. Gāju uz “K-la, 05, A”, “N-kla, 18, M”. Kas ir šie burti un cipari?

Un beidzot es to sapratu. Slimais vīrs visas meitenes sadalīja “lellēs” un “nevis lellēs”. Cipari nozīmēja gadu, un burts šķita kā vārds. Pārbaudot savu minējumu, atradu plauktu ar gadskaitli, kad pirmo reizi biju kopā ar Cvetkovu, un starp burtiem atradu vienīgo M. Šo zibatmiņu jau biju apskatījis, tur biju. Man pat nevajadzēja to pievienot klēpjdatoram, lai to pārbaudītu.

Interesanti, vai Vaska viņam ir lelle vai nav? Starp “lellēm” nebija nekā līdzīga man vajadzīgajam “Esdešņikam”, un starp “ne-lellēm” vispār nebija burta B. Acīmredzot Jevgeņijs nefilmēja savus piedzīvojumus ar Valečku. Bet kur meklēt Vasiļinu?

Man palika slikti.

— Tātad tas viss ir velti, vai ne? Vai es nezināšu, ko viņš tev nodarīja, mazā māsa? — Asaras ritēja pār maniem vaigiem.

Aiz izmisuma es uzvilku medicīniskos cimdus un sāku visu pievienot klēpjdatoram, pievienot tam ārējo cieto disku un kopēt failus. Vēlāk es sapratīšu, kas tur ir, bet lai policija te ložņā.

Man paveicās negaidīti. Vienā no zibatmiņas diskiem bija ieraksts, kuru meklēju.

māsa!

Neatraujot acis, es paskatījos cauri šausmīgajiem kadriem. Viss beidzās, kad Vasiļina nestabilām kājām ienāca vannas istabā un pazuda. Kādu laiku video bija redzama tukša istaba, bet ar to arī beidzās.

ES atradu! ES atradu! Viņa tajā vakarā bija viņa mājā!

Ar grūtībām atcerēties, ka Jegors teicis neko neņemt, viņa ilgi stāvēja un domāja, kur likt zibatmiņu. Un viņa to iebāza kabatā, nolemdama, ka es pati tikšu galā ar šo jautājumu. Dīvaini, bet tiklīdz es atradu šo ierakstu, manā dvēselē valdīja miers. Es atkal kļuvu par sniega karalieni, kas stingri zināja, kas jādara.

Izslēdzot portatīvo datoru, iemetu cieto disku mugursomā, aizslēdzu pagrabu un izgāju no baloža, steidzoties uz mašīnu.

"Egor, man ir ieraksts!" — Nosūtīju detektīvam ziņu.

"Lieliski! Gaidīšu tevi pie mašīnas.”

Pie mašīnas krēslā patiešām varēja redzēt vientuļu vīrieša figūru.

— Egors! Mēs to izdarījām! — paātrināju soli, izkāpjot no zemienes uz ceļa un apejot priekšā braucošo apvidus auto. — Tagad es iznīcināšu Cvetkovu un atriebšu savu māsu! — izrunājot šos vārdus, es nemaz negaidīju, ka… vīrs mani sagaidīs pie mašīnas.

— Vai tiešām? "Un es domāju, ka tu mani mīli vismaz nedaudz," viņš rūgti pasmaidīja. — Jūs visas sievietes esat vienādas. Jūs nevarat izpatikt nevienam. Man nepatīk viena lieta, tad man nepatīk cita. Ar ko tev nepietika, Marina? — Viņš norādīja uz mani divus ieročus. — Jums visiem! — viņš iesaucās un aizvilka aizvaru.

Pauzes laikā dzirdēju motora troksni. Spriežot pēc skaņas, dīzelis. Kāds te nāca. Egors? Viņam ir arī apvidus auto.

"Sievietes nav sadalītas lellēs un nelellēs, Zhenya." Jūs nevarat spēlēties ar cilvēkiem," es klusi teicu, cerot, ka tas izdosies.

Tajā pašā laikā es klusi atkāpos. Ja man izdosies ieslīdēt zemajā zonā, viņš palaidīs garām, un man būs iespēja aizbēgt. Un Jegoram ir ierocis, viņš varēs viņu apturēt.

— Ar cilvēkiem? "Tātad sievietes nav cilvēki," mans vīrs iesmējās, iespaidīgi tuvojoties.

"Smieklīgi," es viņam uzsmaidīju. "Jūs jautājāt, kas man trūkst, un tad jūs sakāt to!" Viens ir pretrunā ar otru, vai ne? Cilvēciskā attieksme, tas ir tas, kas tev jāmācās, Jevgeņij!

— Aizveries!

Tajā pašā laikā atskanēja šāviens, un es čīkstu un rāvos. Es nezinu, vai tas