Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

bija tīši vai netīši, bet Cvetkovs palaida garām. Viņš stāvēja ar plaši izplestām kājām un tēmēja uz manām krūtīm. Kaut kas man teica, ka šoreiz viņš noteikti trāpīs.

Es mēģināju spert vēl vienu soli atpakaļ, atrodoties nedaudz tuvāk ceļa malai.

— Stāvi! — vīrs iesaucās.

Dzinējs rūca pavisam tuvu. Kāds brauca, nesaudzējot riepas. Egors droši vien dzirdēja šāvienu. Dīvaini, ka Cvetkovs, šķiet, to nepamana.

— Jūs rīkojaties nekaunīgi. Atcerieties, kā jūs un es iepazināmies? Sākumā tu man pat patiki,” atcerējos mūsu pirmo tikšanos klīnikā. — Bet tu steidzies. Tu nobiedēji mani!

— Nobijies? Es pret tevi biju tikpat maigs kā pret jebkuru citu savā dzīvē! Es varētu to vienkārši ievietot suņu stilā! Un, zini, viņas dēļ, saldumu pušķi… Bet tu to nenovērtēji, un tagad es tev darīšu to pašu, ko ar pārējiem. Uz ceļiem!

Pēc viņa trakā skatiena es sapratu, ka šajā cilvēkā kaut kas ir salūzis. Cvetkovs ar savu māniju gadiem ilgi balansēja uz vājprāta robežas, bet tagad šīs robežas vairs nebija. Es paskatījos psihonei acīs.

Psiho, kurš grasās šaut.

Auto uzradās ap strauju pagriezienu un, nedomājot apstāties, nojauca ceļa centrā stāvošo vīru. Atskanēja šāviens, bet kaut kur uz sāniem. Pēdējais, ko redzēju, kad noģību, bija Valečkas naida izkropļotā seja…

4. nodaļa. Sveiki murgs jeb jauna realitāte uzņēmēja sievai

Čīkstēt. Čīkstēt. Čīkstēt.

Pretīgā skaņa pamazām aizdzina miegu. Tiklīdz es izrāvos no viņa slazdiem, man uznāca zosāda. Brr, ir auksti!

Es ieklausījos sevī, mēģinot saprast, kur atrodos un kas notiek.

Pirmkārt, es kaut kur dodos. Smaržo pēc siena un dzīvniekiem… Vai tos pārvadā pa ratiem?!

Lai apstiprinātu manu minējumu, neidentificēts transportlīdzeklis mani uzsvieda pāri izciļņam, un es gandrīz vai stenēju no nepatīkamajām sajūtām: tas durstīja no apakšas, skrāpēja un smirdēja no augšas, un zem augšstilba bija spēcīgs spiediens. Un es noteikti biju pilnīgi kaila…

Es atvēru acis, bet īsti neko neredzēju, jo tās apklāja manu galvu ar kaut kādu garozu maisu. Netīrs un smirdīgs.

Mammas… Es atkal aizvēru acis, negribēdama ticēt, ka murgs turpināsies.

Cvetkovs pazibēja manā acu priekšā it kā īstenībā… Uz mani norādīja ierocis… Valečka brauc ar SUV… Trieciens!

Kas notika tālāk?

Tad šķita, ka noģību, un tagad viņi mani, pilnīgi kailu, veda kaut kur un pat uz ratiem. Un viņi to noteikti aptvēra…

Es negribēju uzskatīt sevi par līķi, taču tūlītēja panika lika manai sirdij auļot. Tikai ar gribas piepūli es piespiedu sevi gulēt mierīgi, neizskatoties, ka esmu pamodusies. Iedarbojās pašsaglabāšanās instinkti.

Padomāsim loģiski: kā tas notika, ka Cvetkovs nokļuva apvidus auto tuvumā?

Šeit viss ir vienkārši, Jegors nevarēja mani nodot. Viņš nav īstais cilvēks, bet es esmu iemācījies saprast cilvēkus. Visticamāk, vīrs kaut kā atbrīvojās no mēra meitas un sekoja. Viņš bija ārkārtīgi greizsirdīgs uz Jegoru, tāpēc vēroja mani ciešāk nekā parasti. Viņš pat atstāja novārtā Valečku. Tāpēc viņš ieradās baložu novietnē pirms detektīva.

Vai varbūt tika noklausīts arī mans telefons, un es no tā zvanīju no mašīnas? Es jau zināju, kas tiek izsekots. Šo konkrēto mobilo telefonu netīšām paņēmu līdzi uz baložu novietni. Es biju pārāk nervozs, un nebija citu saziņas līdzekļu.

Bet, ja mans vīrs zināja, kur es atrodos, viņš droši vien uzminēja, ko es daru. Un tas nozīmē, ka viņš patiešām grasījās viņu nošaut, nevis tikai nobiedēt. Bet kāpēc viņš izvēlējās gaidīt pie mašīnas? Vai nebūtu vieglāk viņu pieķert? Vai arī viņš pats baidījās tikt pie policijas? Viņš nevarēja zināt, vai viņi aizgāja no šejienes vai nē. Šķiet, ka aizzīmogotās vārtu nama durvis un kratīšanas pēdas mani izglāba.

Man nebija tie labākie brīži, iedomājoties, kas būtu noticis, ja Cvetkovs būtu mani noķēris baložu mājiņā. Man nebūtu nekādu iespēju pret viņa ieroci.

Un Valečka? Un šeit nav grūti uzminēt, ka mēra meita izsekoja savu neveiksmīgo mīļāko. Es viņu pārāk uzbudināju ar savām ziņām. Viņa varētu būt aizvainota par viņa pēkšņo aiziešanu. Vai arī drošības priekšnieks mūs nodeva? Viņš ir ēnas puisis, viņš varēja melot, ka es nozagu viņa automašīnu, kad aizbēgu, lai pasargātu sevi. Šeit mēs varam izdarīt tikai pieņēmumus.

Bet mani mocīja arī cits jautājums: nez vai tagad esmu atraitne vai vēl nē?

Kaut kas man teica, ka Cvetkovam nebija gandrīz nekādu izredžu. Bet kāpēc tad mani tā uztver? Varbūt Valečka ar tēva palīdzību cenšas noslēpt nozieguma pēdas, atbrīvojoties no liecinieka?

Viņi tevi tagad paņems un iemetīs kādā karjerā, bet ar to viss beidzas…

Es apspiedu jaunu panikas vilni.

Mums vajag nomierināties. Egors noteikti visu izdomās. Varbūt viņš pat visu redzēja un tagad vēro bandītus, un īstajā brīdī viņš tos izglābs. Es ļoti gribēju, lai tas notiek…

Vai princim vajadzētu parādīties arī manā dzīvē? Īsta, bez baltiem zirgiem un mersedesiem, bet ar cēlumu dvēselē…

Tā tas viss notika realitātē, vai arī es to iztēlojos aiz izmisuma, bet man bija cerība, kas deva spēku. Man jāpagaida, līdz ierodas palīdzība, un jāizdomā, ko darīt, ja viņa nenāks…

— Varbūt mums vajadzētu apstāties? — aiz galvas atskanēja nepatīkama un nedaudz strīdīga vīrieša balss.

Es, protams, pieņēmu, ka kāds brauc ar ratiem, un jau sen sapratu, ka te neesmu viens, bet tik un tā apmulsu, pārstādama elpot. Tā ir dīvaina lieta, vārdi šķiet nepazīstami, bet es saprotu nozīmi…

— Vai tu esi traks? — otrs viņam atbildēja — aizsmacis, it kā būtu saaukstējies.

Es pamanīju, ka viņiem abiem bija izteikts "labi" izskats. Neparasti to dzirdēt nepazīstamos vārdos…

Muļķības! Viņi, iespējams, mani ar kaut ko apreibināja, tāpēc es nomācu sevi ar visādām muļķībām. Tā noteikti ir man nezināmas vielas iedarbība. Pārdozēšanas parādīšanās labi iederējās shēmās, ar kurām tādi cilvēki kā Valečka bija pieraduši risināt problēmas. Es jau zināju, pateicoties savam vīram.

— Paskatīsimies vismaz uz viņu. Aizraušanās, kā vēlaties!

— Baba, vai tu to neredzēji? — aizsmacis pasmīnēja.