Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Cik tu esi noguris, ķēms!

— Mini tagad nav modē. Maxi ir sezonas tendence.

Garīgi nolādēdama viņu, viņa paņēma no gultas iepriekš sagatavoto apavu kasti.

— Apmale vilksies pa grīdu. Kāds tev uzkāps virsū, un tu dižosies apakšbiksēs!

"Ar apaviem garums būs tieši piemērots," es mierīgi iebildu un izņēmu no kastes elegantas pumpas ar plāniem papēžiem tādā pašā pieklusinātā zilā krāsā.

Bet viņai tik tikko bija laiks nolikt tās uz grīdas sev priekšā, kad Cvetkovs iesita nevainīgās kurpes tālākajā stūrī.

— Ko tu dari?! — es biju patiesi sašutis.

Man patika kurpes. Man patika skaistas, dārgas lietas un centos ar tām rīkoties uzmanīgi. Senais ieradums krāt katru santīmu nav zudis.

"Tu domāji, ka es neko neuzzināšu?" — vīrs man soļoja taisni pretī, liekot man atkāpties.

Viņš zina! Egora brīdinājums nāca laicīgi, man izdevās tikt galā ar pirmo šoku. Bet no kurienes? Kur mēs paspējām sabojāt?

— Par ko tu runā? — es tēloju patiesu neizpratni.

— Kas viņš ir? Kur tu viņu savāc? — vīrs norūca, neļaujot man atvērt muti.

*Marina nesaprot IT tehnoloģiju sarežģījumus, un viņai var nebūt pilnīgi pareiza priekšstata par to, kā tieši Vasiļina visu organizēja

3. nodaļa. Marina lelle

Ļoti labi! Pļāpātājs ir spiega dāvana. Ļaujiet viņam pļāpāt. Nav mans pirmais.

Cvetkovs mani pagrūda un, zaudējot līdzsvaru, es nokritu atmuguriski tieši uz mobilā tālruņa. Un mans vīrs turpināja mest pār mani apsūdzības. Es šķielēju, jo siekalu šļakatas lidoja manā sejā, bet mana dvēsele jutās mazliet labāk. Viņš zina, bet ne par to, ko es daru. Viņš vienkārši bija greizsirdīgs uz mani!

— Visi tik nepieejami! Sniega karaliene, māte! Viņi man teica, ka tu viņam uzsmaidi! Es viņus abus apglabāšu! — vīrs norūca.

Nu, protams, es viņam uzsmaidīju! Egors man pastāstīja labas ziņas. Tas nozīmē, ka mēs bijām redzēti pirms tikšanās tajā ļoti neprezentējamā ēstuvē divu soļu attālumā no pieklājīga restorāna, kur es gatavojos pusdienot. Atlaidusi šoferi uz stundu, izgāju no restorāna pa aizmugurējām durvīm, lai izietu cauri pagalmiem un nokļūtu studentu kafejnīcā. Egors mani gaidīja alejā, un es patiesi priecājos viņu redzēt. Godīgi sakot, man viņš patika, bet mūs saistīja tikai biznesa attiecības. Es negribēju pakļaut vīrieti briesmām.

— Kas viņš ir? Es tik un tā uzzināšu!

– Ļaujiet man piecelties, mani svārki saburzīs. Lūdzu,” es jautāju tajā pašā vienmērīgā, ledainā tonī, kas manu vīru tik ļoti satracina, bet tajā pašā laikā ved pie prāta.

— Kur ir tavs mobilais telefons? Atbildi! — viņš mani vairākas reizes kratīja.

Cvetkovs nekad agrāk nebija pacēlis roku pret mani, un viņš joprojām savaldījās. Man paveicās, ka viņam šajā ziņā bija iekšējas barjeras. Man jāsaka, ka vīrs ne vienmēr tik svinīgi izturējās pret sievietēm, man izdevās to pārliecināties.

— Mobilais telefons! — ticīgie norūca.

— Es guļu uz tā! — es arī pacēlu balsi. "Tu sabojāsi manu kosmētiku un matus!" Un beidz kliegt, asinsspiediens paaugstināsies!

Pēdējos gados Cvetkovs bija pieņēmies svarā un baidījās no hipertensijas attīstības. Tāpat kā daudzi vīrieši, viņš pārāk neuztraucās par savu veselību, bet bija pārsteigts, kad viens no viņa vietniekiem tika nogādāts slimnīcā tieši no tikšanās.

Draudim bija ietekme, taču, tiklīdz es piecēlos, mans vīrs kā vanags satvēra manu telefonu un sāka rakņāties pa zvanu vēsturi un tūlītējiem kurjeriem. Un es, atgriežoties pie spoguļa, sāku labot savu kosmētiku, vienlaikus vērojot viņu atspulgā.

Viņš tur neko neatradīs. Šis pamata tālrunis ir piepildīts ar tonnām muļķības. Miljons abonementu grupām sociālajos tīklos par skaistumu, literatūru, mūziku un modi. Gigabaiti fotogrāfiju, piemēram, "manas brokastis kontrolpunktā", "mīlīgs kaķis", "saulriets pār upi" un citas muļķības, ko ir patīkami saprast. Es mēģināju. Tas pats attiecas uz kontaktpersonām. Apzināti to ir daudz, bet pārsvarā tie ir manekeni vai kaut kas nekaitīgs.

“Manikīrs Lena, LP Katja,” mans vīrs uzskaitīja pēdējo zvanu sarakstu, kamēr es vēroju viņu ar aizvainotas ķeizarienes gaisotni, saliekot rokas uz krūtīm. — Kāds ir trūkstošais skaitlis uz divdesmit pieci trīspadsmit? — jautāja, draudīgi saraucis pieri.

Es paraustīju plecus.

— Droši vien reklāma. es neatceros.

— Kas ir Gariks? Šorīt tu viņam zvanīji divas reizes.

"It kā jūs nezinātu, ka šis ir mans stilists," es devos pēc apaviem. — Viņš man ieteica šodienas loku. Tomēr tāds pasākums…

Tikmēr Cvetkovs vervēja Gariku.

— Sveiki! Kas tas ir? — viņš asi ierunājās. "Par ko tu šodien runāji ar manu sievu, stulbi?" Cvetkov, kurš vēl? — Pēc īsas sarunas nolicis klausuli, vīrs pagriezās pret mani: — Kāpēc viņš runā kā p***r?!

— Viņš runā normāli. Gariks ir labākais stilists mūsu pilsētā. Tas padarīs daudzus maskaviešus kaunā.

Šķiet, ka mans vīrs uz to iekrita. Mana detektīva neatliekamās palīdzības numurs bija otrais reģistrētais Garikam. Jegors par to zināja un viņam bija jāsaprot.

— Kā viņu sauc? — Mans vīrs izmeta manu telefonu.

— Gariks! Nu tur ir rakstīts! Klausies, Ženja. Varbūt mēs to varam apspriest vēlāk? Es domāju, ka mēs jau esam nokavējuši. Un Sergejam Jurjevičam nepatīk, ja cilvēki kavējas.

Mūs uzaicināja uz mēra jubileju. Tā pati, kuras meitu mana mīļotā savulaik adoptēja. Valechka, kā izrādījās, patika. Un visus šos gadus viņa gudri izmantoja šo faktu, lai šantažētu Žeņečku, atkal meklējot viņa uzmanību. Šai meitenei bija arī slimīga mīlestība pret manu vīru, un katru reizi es saņēmu arvien vairāk apsūdzošu pierādījumu. Cvetkovam rīklē stājās zemnieciskā Valečka, kura kopš tā laika ir kļuvusi ļoti tukla. Viņa nebija tāda veida sieviete, kas būtu "lelles" titula cienīga, un viņas interese viņu smagi nospieda.

— Vakarā parunāsim! — Uzklausījis manus argumentus, Cvetkovs piekrita. Grimacis, viņš mani vēlreiz nopētīja. — Nomainiet svārkus, šie ir saburzīti.

— Lieliski! Un kuru? — mans perfekti pārdomātais tēls tika sabojāts.

— Nezinu! Jums ir drēbes, jūs varat apģērbt armiju! — iebrucis ģērbtuvē, Cvetkovs paķēra pirmos pretī paņemtos svārkus un uzmeta tos man. — Šeit!

— Vai tu esi traks?! — Apskatīju īsus džinsa svārkus ar dizaineru izbalinātājiem, kas bija labi