Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Ir viegli pateikt: "Nebaidieties!"

Doma, ka Zlata nakšņos nezināmā vietā, noteikti nelika man justies labāk. Ko darīt, ja tur dzīvo kāds, piemēram, Sefīra? Vai arī nirfeates tos atklās naktī?

Piespiedu sevi apstāties, citādi varēju fantazēt līdz vājprātam. Es atļāvos tikai neitrāli pajautāt:

— Ja mēs viņus pazaudēsim?

"Mēs nezaudēsim. Es zinu, kur viņi dodas. Esmu pārliecināts, ka Smaragds cenšas doties uz Sven-Hall — viņas ģimenes ligzdu,” Berliāns man pārliecinoši atbildēja.

“Šeit nav aizsardzības,” Regs piezīmēja, kad gandrīz 24 stundas vēlāk mēs nolaidāmies zināmā attālumā no Svena Hola.

Apkārtne atšķīrās no man ierastās jūrmalas, un skarbā, nedaudz tupus pils pazuda starp zaļajiem pakalniem, kas klāti ar zemiem lapu koku mežiem. Uz to veda aizaudzis ceļš, un tālumā meža kazas ganījās joprojām biezajā zālē, lai gan līdz rudenim tā bija kļuvusi brūna, bet tuvumā nevienu mājokli neredzēju. Tikai no augšas, aiz kaimiņu kalna, bija redzamas pamesta ciemata paliekas.

Līdzīgus redzējām ne reizi vien lidojot. Atsevišķi ērlingi izskatījās nedaudz turīgāki, taču Torisvena pierobežā noteikti valdīja haoss. Regs un Berlians nomākts klusēja, un es neuzdevu nekādus jautājumus, saprotot, cik grūti dimanta pūķim bija ieraudzīt savu kaimiņu grūtībās.

Vai tiešām Nirfas to visu izdarīja? Vai tiešām visur ir vienādi?

"Vai iesim iekšā?" Berliāns ieteicās un viegli pacēlās pāri sienai, kas bija apaugusi ar efeju un sūnām.

"Viss izskatās tā, it kā šeit dzīvības nebūtu bijis jau kādus simts gadus, ne nedaudz vairāk par septiņiem," es atzīmēju, juzdamās kā ekskursijā senā cietoksnī.

Apbraukājuši loku virs Sven Hall, neriskējām un piezemējāmies uz gaisa mola, kas izskatījās sapuvis, bet piezemējās tieši pagalmā. Reginhards atkal pārvērtās par cilvēku, bet šoreiz drēbēs.

— Kaut kas jauns? — pacēlu uzaci.

"Es pamazām atguvu savas prasmes," mans vīrs drūmi uzsmaidīja man un pirmais devās uz galveno ieeju. — Lina, neatpaliek, bet seko pēdām. Un labāk ir skatīties ar maģisku redzējumu, vai ne?

— Centīsimies.

Pēc ceremonijas pie Pūķa priekšteča statujas es nekļuvu par burvi, bet iemācījos saskatīt maģiju, un tāpēc uzreiz atjaunoju savu redzējumu. Lai gan es to nevarēšu darīt ilgi, man sāpēs galva.

— Reg, vai tu to redzi? — norādīju uz melnajiem zirnekļu tīkliem stūros.

— Tās ir haosa burvības atbalsis. Kaut kas līdzīgs pelējumam, mēģiniet to nepieskarties.

Mēs piesardzīgi gājām pa tukšiem koridoriem. Pa ceļam skatos pa istabu. Pēc izskata pilī nebija nekādas dzīvas būtnes sajūtas. Šeit nebija ziedu, pie kuriem es biju pieradis, un nebija pat kukaiņu, kuru ārā bija daudz. Un vaininieks bija šī pati maģiskā pelējums, kas izsūc dzīvību no visa dzīvā.

Arī šeit bija diezgan mitrs, pat gaiss šķita smags.

"Reg, vai esat pārliecināts, ka viņi ir šeit?" — Atkal pastiprinājās bažas par manu meitu.

"Esmu pārliecināts, ka es tās jūtu," mans vīrs pamāja ar galvu un pastiepa man roku, kuru es uzreiz satvēru.

"Pils ir izlaupīts līdz zemei," es atzīmēju, skatoties uz gaiteņiem un telpām, kurās nebija palicis nekas, izņemot neskaidras gruvešus vai atkritumu kaudzes.

Pilnīgs mēbeļu trūkums. Kailas sienas, dažreiz kūpinātas, dažreiz uzskricelētas ar saukli "Ahare nirfe!" un visādas neķītrības…

— Reiz mēs ar Marinku, manu māsu, uzkāpām pamestā sanatorijā. "Tā ir līdzīga sajūta," es dalījos savos iespaidos. "Arī tur nebija palicis pilnīgi nekas, un dažviet cilvēki pat demontēja sienas savām vajadzībām."

Es nepieminēju to, ka palikušie bija apbērti ar lamuvārdiem un mīlestības apliecinājumiem, kaktos bija sabiedriskās tualetes un citas narkomānu, bezpajumtnieku un citu marginalizētu cilvēku klātbūtnes pēdas.

"Es nezinu, kas ir sanatorija, bet tā izskatās slikta vieta." Kāpēc jums tur bija jāiet? — Regs jautāja, skatīdamies uz kāpņu kompleksu. — Uz augšu vai uz leju? — viņš domāja.

— Lai pakutinātu nervus un uzņemtu foršas fotogrāfijas. Nu… Tās ir bildes, kuras nav zīmējis mākslinieks, bet ar īpašu ierīci, kā artefakts. Tas var acu priekšā uzzīmēt jebko, izmantojot gaismu.

— Interesants artefakts. Es gribētu to apskatīt. Augšā,” Regs uzvilka mani pa kāpnēm.

— Jā. Lai gan mūsu pasaulē nav maģijas, ir daudz noderīgu un interesantu ierīču. Manuprāt, Gapam izdevās daudzus no tiem izpētīt. Es dzirdēju, ka viņa visu pierakstīs.

"Harpijas ir meistari šajā jomā." Viņi ir šīs pasaules zināšanu sargātāji. Žēl, ka viņu ir ļoti maz, un viņi dzīvo vientuļnieku.

Nekur citur negriežoties, uzkāpām galvenās ēkas augšējā stāvā. Šeit Reginhards sastinga un paskatījās apkārt. Arī es, atzīmējot, ka šeit ir daudz mazāk maģisko zirnekļu tīklu vai pelējuma. Zemāk ar to apaudzis gandrīz viss.

"Šajā virzienā," vīrs beidzot nolēma un piegāja pie tukšās sienas un tad vienkārši izgāja tai cauri.

Es pretojos, instinktīvi nobijusies, kad viņa roka, kas izlīda no akmens, vilka mani pēc manis.

— Beidz!

"Līna, tā ir tikai ilūzija, šeit ir durvis," Reginhards paskatījās tieši ārā no akmens.

— Murgs! — pamāju ar galvu, bet, aizvērusi acis, sekoju viņam.

Nez kāpēc biju pārliecināta, ka dauzīšu pieri, bet nekā tāda. Mēs atradāmies plašā viesistabā, kas ir tikpat nobružāta un apgānīta kā viss pārējais Sven Hall. Ja salīdzina ar Dort Hall, es to ieguvu pēc Eiropas kvalitātes renovācijas. Un šeit ir pilnīgs izmisums, un pat akmens zaļganā nokrāsa izraisa melanholiju.

— Mammīte! — Zlata paskatījās no blakus istabas, bet uzreiz pazuda.

Aizmirsusi par visu, es metos viņam pakaļ. Un tomēr Regs apsteidza mani un apturēja. Viņš vispirms ieskatījās durvju ailē un tikai tad ļāva man ienākt. Šeit, tāpat kā visur citur, nebija nekā, tikai važas pie sienas, apvilktas ar rūnām, un uz grīdas gulēja kails vecs vīrietis, apsegts ar kaut kādu lupatu, kuram blakus nometās ceļgalos Nazis.

— Kā tu varēji! — no manis izspruka visdabiskākais dusmīgais rēciens.

"Es varu izskaidrot visu," Eirena piecēlās pret mani.

Un es vienkārši pielidoju pie viņa un no visas sirds iepļaukāju viņa jauko seju. Pat matainā blondā galva satricināja.

— Radījums!

"Es esmu to pelnījis," laupītājs pazemīgi nokāra galvu.

"Tu un es vēlāk runāsim atsevišķi." Kā