Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Tikai tagad pēkšņi atcerējos veco vīru, kurš guļ uz grīdas.

"Un mana meita to visu redz!" Viņa vēl ir bērns! Kāpēc viņai būtu jārāda līķi?! — Es iegrūdu laupītājam krūtīs un gribēju vēlreiz sist.

— Mammu, beidz! — Zlata pēkšņi iekliedzās un atgrūda mani no Naža.

— Vai tu nogalināji šo vīrieti? — saraucu pieri. — Atveda manu meitu, lai…

"Šis vectēvs ir Eirenas tētis, un viņš joprojām ir dzīvs!" Eirēna nevienu nenogalināja! Mēs ieradāmies šeit, lai palīdzētu! — mans mazulis izpļāpājās.

Viņas platajās acīs bija asaras. Viņa aizvainota paskatījās uz mani no zem uzacu, bet arī apņēmības pilna. Rokas izpletušas uz sāniem, viņa pasargāja Nazi ar sevi, nedomājot aizvainot savu draugu.

Es ieelpoju un izelpoju, pārmetoši paskatījos uz laupītāju un sāku skaidrot:

— Zlata, cik reizes es tev teicu, lai nekur neej ar svešiem cilvēkiem?

— Eirēna nav sveša! Un viņš ir pūķis. Pūķi nemelo, vai ne, tētiņ? — viņa izmantoja aizliegtu paņēmienu.

Protams, Reginharda sirds uzreiz atkusa.

— Tā ir patiesība. Pūķi nemelo," viņš apstiprināja. "Un tagad mēs uzzināsim, kas šeit notika, vai ne?" — te mēs abi saņēmām stingru dralorda skatienu. — Eirēna, pastāsti.

— Ko es tev varu pateikt? Smaragds mani pārņēma un lūdza Zlatai palīdzēt. Es atjēdzos, kad mēs jau devāmies lejā pār Sven Hallu.

"Vai jūs nevarētu lūgt man palīdzību?" Regs norūca.

"Es varētu, bet Smaragds uzskatīja, ka nebūtu pareizi novērst Berliāna uzmanību tik nozīmīgā vienotības ar Ēnu brīdī." Bet jūs saprotat, es pēc dzimšanas neesmu dralords, kā es varu sacensties ar pūķa gribasspēku? Bet, tā kā mēs šeit nokļuvām, es nolēmu mēģināt glābt Valdu. Viņš cerēja, ka Zlata palīdzēs noņemt no viņa važas.

— Es to izdarīju, starp citu! — sarunā iejaucās mana meita.

Viņa noteikti bija lepna par paveikto un jutās pieaugusi un svarīga.

— Jā, mums izdevās viņu atbrīvot. Tikai… Tikai tēvs negrib ņemt pūķi atpakaļ, — Nazis pēkšņi pacēla balsi un atmeta galvu pret griestiem, it kā censtos neraudāt.

Es nometos ceļos blakus vecajam vīram. Kādreiz viņš nepārprotami bija tikpat izskatīgs kā viņa dēls, bet laika gaitā bija pārvērties par vraku. Gandrīz nemiris, spriežot pēc ādas, kas izstiepta pār kauliem…

Pēkšņi vecais vīrs atvēra acis un izstiepa lūpas smaidā:

— PAR! Es nevarēju vēlēties redzēt tādu skaistumu pirms nāves!

Es paklupu atpakaļ, nokritu uz dibena un īsi nolamājos, nespēdama savaldīties. Vecais vīrs priecīgi ķiķināja, un tad viņam sākās sāpīgs klepus. Nazis uzreiz parādījās viņam blakus, satvēra viņa kruzaino roku un cieši to saspieda:

— Tēvs, izglāb savu dzīvību, ņem pūķi atpakaļ!

— Man nav ko darīt! "Es esmu nodzīvojis savu dzīvi," vectēvs īgni atcirta. — Tagad tava kārta mocīt… Tas ir, valdīt, dēls.

"Bet es neesmu dzimis dralords!" Un… Kā ar manu brāli? Es zvēru, ka es viņu atradīšu, un tad…

"Neuzdrošinieties zvērēt, ja nevarat izpildīt savu zvērestu, muļķis!" Wald Jr. pazuda kopā ar Poisoner, pirms nirfs uzbruka. Man ir aizdomas, ka viņš mūs nodeva un aizbēga. Mantinieks piedzima gļēvulis, pūķa necienīgs… — vecais kļuva satraukts, elpojot saspringti un aizsmacis.

Oho! Es uzreiz sapratu, ka Indētājs ir burvju zobens, Torisvena robežas atslēga. Tāpat kā Cleaver — Drakendort limita atslēga. Tieši to karaliene Nirfeja ļoti vēlējās iegūt, vedot savu armiju uz mūsu pili.

— Nav taisnība! Valds bija vienkārši romantiķis! Es neticu, ka brālis mūs nodeva! — Nazis ar dūri atsitās pret akmens grīdu.

Mana meita bailīgi pieķērās man pie pleca, un es viņu apskāvu.

— Reg? — bezpalīdzīgi paskatījos uz savu vīru, bet viņš tikai pamāja ar galvu.

Tikmēr Valds nomierinājās. Viņa elpas kļuva retas un konvulsīvas

"Eirēna," vecais vīrs teica vājā balsī, neatverot acis. "No šī brīža jūs esat vienīgais Smaragdu ģimenes mantinieks un likumīgais dralords." Atrodiet Poisoner par katru cenu. Bet nē, valdiet bez viņa,” Valds atrada spēku atvērt acis un bargi paskatīties uz savu dēlu, un tad pavērsa skatienu uz Zlatu un mani un bez pārejas teica: “Ooty-pusi, cik labas meitenes!”

Vecais vīrs mums maigi uzsmaidīja un… nomira.

Zlata, kura tik tikko turējās, skaļi rūca kā maza, un es, liekot viņai novērsties,

"Tā viņš vienmēr ir darījis, vecā indīgā čūska!" — Eirēna mums pēc tam sūdzējās, piekļaujot pie krūtīm vāzi ar pelniem.

Mēs stāvējām zālainajā pils pagalmā. Pēc mirušā draklord Torisvena godināšanas Berliāns izdvesa zilas liesmas, sadedzinot ķermeni. Un Eirens ar lielām grūtībām atrada vismaz kaut kādu trauku, lai savāktu pelnus, ko viņš gatavojās apglabāt ģimenes kapenes. Tiesa, sākumā viņam nācās izmest zemi un kāda gandrīz pārakmeņojuša auga atliekas.

— Esi stiprs. Un, ja tev atkal vajadzēs palīdzību, tad Drakendorts tev ir atvērts, brāli,” Reginhards uzsita viņam pa plecu.

Šķiet, vīram notikušais aptvēra tikko kaltās niere Emerald nepareizo uzvedību, bet ko gaidīt no vīriešiem. Es loloju aizvainojumu. Un atvadoties es viņam ieteicu tā, lai zaļais pūķis saprastu, ka arī es viņu uzrunāju:

— Sāciet šeit sakopt, sliņķi. Tas patiešām palīdz novērst prātu no skumjām domām. Varbūt tajā pašā laikā tiks atrasts arī zobens…

Eirens neapvainojās, viņš tikai skumji man uzsmaidīja un piekrītoši pamāja ar galvu.

Atpakaļceļš man bija daudz vieglāks. Iespējams, tāpēc, ka tuvumā bija mana mīļotā meita un vīrs. Mēs nesteidzāmies, un manu sirdi neplīsa nemiers. Pirmo reizi mēs vienkārši izbaudījām ceļojumu, un es nevarēju atbrīvoties no ilgi gaidītā atvaļinājuma sajūtas pēc ilga un smaga darba gada.

Mēs lidojām pa mežonīgām vietām, bieži atpūšoties un apstājoties vai nu gleznainā izcirtumā pie dzidra ezera, vai uz vientuļas salas rāmas baltūdens upes vidū. Es mūsu ceļojumu jokojot nosaucu par medusmēnesi, un Regs teica, ka viņam patīk šī zemes tradīcija. Arī mans vīrs bija diezgan noguris no raizēm un pirmo reizi vienkārši izbaudīja dīkdienu, gozējoties mūsu mīlestības staros. Un es pasmaidīju, redzot viņa smaidu kā absolūti laimīgu cilvēku un mīlēju viņu vēl vairāk.

Tiesa, bērniņa dēļ mums bija jāturpina parādīties. Bet pat šeit mēs atradām izeju. Atstādams Zlatu