Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

— Uzvedies kā nākas. Es nesaprotu jūsu stāvokli, bet jums nevajadzētu uzspiest savas jūtas kādam citam. Ja vēlies, es parādīšu tavam liktenim ceļu pie tā, kurš tevi noteikti pieņems. "Viņas vārdi skanēja pilnīgā klusumā un neprasīja atbildi. Nāves dieviete bija žēlsirdīga tikai pret mirušo, taču viņa nožēloja savu kļūdu ar Kārlaila vientulību, nemaz negaidot, ka tā kļūs par problēmu.

Viņš nevēlējās pamanīt Īrisas aukstumu, taču drīz mēģinājumi piesaistīt viņas uzmanību pēkšņi apstājās, un viņš kaut kur pazuda, gaidot viņu atgriešanos impērijā.

"Mans izskats, iespējams, radīja jums daudz sāpīgu cerību." — viņa čukstēja, paslēpdama acis no Lielā Pūķa skatiena. — Piedod, bet es nevaru tev palīdzēt.

Viņa sēdēja zem milzīga paulovnija koka, kas atradās kalna galā, no kurienes viņai bija labs skats uz visu Arna rokām izveidoto teritoriju. Rietošās saules staros priecīgi peldēja un čivināja putni. Tas bija neticami skaisti, bet viņai tas viss šķita tik svešs.

Pat Laila patiesais izskats viņai bija pilnīgi svešs, lai gan viņa paradumi un sejas izteiksme palika nemainīga. Tomēr tajā ķermenī viņš neizcēlās starp citiem, bet tagad viņu noteikti nevarēja sajaukt ar parastajiem pūķiem.

Īrisa juta neizprotamu vainas apziņu un žēlumu par ciešanām, ko viņa viņam sagādāja. Tā bija diezgan nepatīkama sajūta, kas viņu mocīja, pamazām grauzdama arvien dziļāk. Šāds notikumu pavērsiens būtu šķitis vēl sliktāks, ja viņi būtu izrādījušies lemts pāris. Viņam noteikti visu mūžu bija grūti novērot laimi citu acīs, kas viņam nebija pieejama. Varbūt viņš pats nevēlējās saprast, ka viss ir viņa rokās un viņam nebija vajadzīga kāda cita svētība? Tas tika izveidots, lai savienotu dievus ar viņu pasauli, bet vai tas ir paredzēts tikai šim nolūkam? Likās, ka Lails būtu uzcēlis griestus virs sevis un nevarētu tiem pārlēkt.

Torīt Sevada klusi atnāca un ilgu laiku sēdēja blakus savai guļošajai meitai, baidīdamās viņu pamodināt. Dieviete negribēja viņu nodarīt pāri, viņiem nākotnē būs daudz laika, lai kompensētu zaudēto laiku, taču viņa joprojām jutās noraizējusies un sarūgtināta par Īrisas ātro pamošanos.

"Es domāju, ka jums būs neērti kādam par to jautāt, tāpēc es biju pirmais, lai domas jums nešķiet pārāk sāpīgas." “Dieviete maigi izstiepa rokas, apskaudama Īrisu savās rokās. "Kad atgriezīsities pie cilvēkiem, jūsu ķermeņa ierobežojumi kļūs stiprāki, bet, ja vēlaties blēņoties, varat dzert ūdeni no Royle Forest ezera." Tas dos jums spēku īstermiņā, bet es sagaidu, ka esat atbildīgs. — Sevada sazvērnieciski nočukstēja.

Irisa paredzēja ātru tikšanos ar tiem, kuriem viņa palika tikai atmiņās, un bija ļoti noraizējusies par to, kā viņi viņu uzņems.