Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

Man bija vajadzīgas asinis. Daudz asiņu. Viņš ilgu laiku zīmēja burvju apļa simbolus, vienlaikus gādājot, lai meitene nenomirtu priekšlaicīgi. Seno valodu viņš maz saprata, bet vecāka gadagājuma vīrs cītīgi pētīja katru punktu. Viņš nebūtu varējis to aktivizēt, ja viņi iepriekš nebūtu piespiedu kārtā savākuši daudzu elfu burvību. Tas bija nepieciešams pasākums, lai gan tas vājināja tūkstošiem burvju viņu valstī. Akmeņi ar manu gulēja stūrī, pilnīgi izsmelti, tikai Fēgotam bija iespēja īstenot savu plānu.

Upuris nav izvēlēts nejauši. Elfi mierīgi sadzīvoja ar cilvēkiem, pirms viņi nodeva savu kopējo dievu. Fēgots bija pārliecināts, ka Arnam patiks viņu nodevēju pēcteču asinis izteiktais aicinājums. Viņš pats ieņēma bendes lomu un bija pārliecināts, ka nāves dievs neaizmirsīs viņu palīdzību un atriebsies viņu vietā, paceļot elfus pāri pārējiem.

Vīrietim bija jānozīmē aplis, kas ir daudz mazāks, nekā viņš sākotnēji bija gaidījis. Princesei vajadzēja nodzīvot līdz rituāla beigām, un viņa meita, kura jau iepriekš bija sevi labi parādījusi, atkal kļūdījās, iegremdējot nazi pārāk bīstamā vietā. Tiklīdz viņš pabeidza pēdējo rindiņu, viņš pamanīja, ka tie visi mirgo uzreiz, un maiga gaisma piepildīja alu, kas pirms sekundes bija satumsusi zibens ātrumā. Viss, kas viņam bija jādara, bija iedurt rituālo izliekto asmeni meitenes sirdī, tādējādi pabeidzot izsaukšanu.

Mirela kopā ar Darenu slēpās sienas ēnā. Viņi pavisam aizmirsa par balli, kas šobrīd norisinājās, un tika aiznesti viens otrs. Pūķis nedomāja, ka slēpsies augu nišās, taču tagad saprata, kāpēc tās nav pilnībā piepildītas ar ziediem un vairums atstātas tukšas.

— Atvainojiet. Es nevarēju pretoties tavam skaistumam. — mīlošā pūķa karstais čuksts dedzināja raganas kaklu.

"Tu pēdējo reizi biji tik nervozs, ka nevarēji atpogāt manas drēbes." Bija jauki, bet šoreiz nevajag neko plēst, visu darīšu pati. — Mirelle pasmīnēja.

"Es tev kompensēšu katru tērpu, ko es sabojāju, bet neatņemiet man šo prieku." Tas man sagādā prieku. — atzinās Darens.

"Mēs esam pat tad, ja jūs šādi uzvedaties ar mani biežāk." Man šķiet, ka tu šodien esi daudz vilinošāka nekā parasti. — Mira atbildēja, it kā pārbaudot savu izturību. Darens tikai iesmējās, skūpstīdams viņas kaklu. "Vai mums nav pienācis laiks atgriezties?" Vai arī parunāsim mazliet vairāk? — viņa kārdinoši ievilka, taču dzirdēja, ka kāds skrien viņu virzienā.

Pa gaiteni steidzās kalpi. Darenam tas šķita dīvaini, tāpēc viņš apturēja vienu no viņiem un jautāja, kas notiek. Tagad situācijai pilī vajadzēja būt pilnīgi mierīgai. Neviens nemēģināja palaist garām imperatora lidojumu, uzskatot to par labu notikumu. K n o g e d

"Lēdija Kalia…" sieviete nespēja atvilkt elpu, pilnībā aizmirstot par visu.

— Kur ir šī milzīgā ķirzaka?! — Lapsas balss bija dzirdama ātrāk, nekā viņš parādījās. — Nav laika… Ātrāk! Kur ir Lails? Nu?! Kāds radījums Irisu ir aizvilcis! — viņš izpļāpājās, tiklīdz tos ieraudzīja.

Mirellei bija grūtības saprast, ko tieši Lapsa teica, un viņa tikai sarauca pieri, cenšoties saprast, par ko tieši pazīstamais runā. Kā gan viņas sniegpārsla varēja pazust, ja Kārlails tagad bija ar viņu? Meitene nepamanīja, kā viņa satvēra Darena roku un saspieda to no visa spēka. Uz sekundi viņas acu priekšā parādījās migla, pēc kuras viņa sajuta reiboni, bet pūķis viņu ātri noveda pie samaņas, neļaujot viņai pilnībā krist bezsamaņā.

— Miers! — Rens ieskatījās viņai acīs, satverdams viņu aiz pleciem. — Atjēgieties! Vai tu mani dzirdi? Aiziet! Es aiziešu pēc Kārlaila, tu ej uz savu istabu. Mēs noteikti palīdzēsim Irisai. — vīrietis mīļi pļāpāja. — Skatieties viņu un neļaujiet viņai nekur iet! — viņš uzkliedza Lapsai, bēgdams citā virzienā.

— Ejam uz jūsu kamerām. — sacīja Lapsa, vairs neslēpdamies, un pastūma raganu pareizajā virzienā. — Vai tur ir jūsu mikstūras? — Gaidījis galvas mājienu, viņš ātri piebilda: "Ņem visu, kas jums ir, un es mūs pārvedīšu." Ātrāk, ragana, ātrāk! Kārlaila tagad nav, viņš nepalīdzēs. Bet šis neļaus jums vienkārši aiziet.

Mirela baidījās uzdot jautājumus un skrēja uz kamerām, ejot noraujot kurpes. Izlējusi visas līdzi esošās mikstūras pirmajā ietilpīgajā somā, ko viņa uzgāja, un paķērusi zālītes, viņa beidzot paskatījās uz pazīstamo, kurš izskatījās slikti. Viņš neizrādīja nekādu sajūsmu, bet iekšēji ļoti baidījās, ka viņa mīļotajai saimniecei tagad nav skaidrs, kur viņš atrodas. Kārlails viņam vairāk palīdzētu, bet arī ragana spētu atrisināt problēmas jebkuru traumu gadījumā, un par pārējo viņš varētu parūpēties pats.

— Kāpēc tu trīc? Savelciet sevi un nāciet tuvāk. — pazīstamais norūca.

"Saimniece negribētu tik ātri aiziet." — nodomāja Lapsa, lielāko daļu spēka veltīdams kustībai un sajūtot, kā no viņa strauji izplūst maģija. Viņš pilnībā sastāvēja no viņas, un, sajūtot nenovēršamu nāvi, maģija atgriezās pie tās īpašnieka, tādējādi mēģinot glābt Irisu.

Darens, pavisam aizmirsis par spārniem, cik vien ātri spēja, skrēja uz platformu, no kuras imperatoram bija jāsāk lidojums, taču, pamanījis vientuļu vīrieti ar blondiem matiem, viņš neizpratnē sastinga.

— Restan?! Viņi jau ir…” Rens smagi norija siekalas, zaudējot cerību uz ātru un labvēlīgu iznākumu.

— Jā. Vai jums kaut ko vajadzēja? — vīrietis bija pārsteigts. "Viņi man teica, ka šī ir pēdējā reize un mana palīdzība vairs nebūs vajadzīga." — viņš dalījās savā priekā.

Viņam nepatika dzīvot, kontrolējot tikai nelielu daļu laika, kas viņam bija atvēlēts, taču Lielais pūķis bija viņu izglābis zīdaiņa vecumā un ilgu laiku dziedinājis un palīdzējis viņa ķermenim pieņemt pūķa maģijas spēku, tāpēc neviens varēja viņam atteikt viņa mazo lūgumu. Tā paša iemesla dēļ Restans nevarēja atrast dzīvesbiedru, taču tagad viņu noteikti gaidīja dzīve bez mākoņiem.

“Mums jāpaņem kāds līdzi un jāatrod viņas zvērs… Beidz… Viņš runāja… Sasodīts! Mirel, ja vien tu neietu tur viens…” pūķis zvērēja un aizlidoja savam dzīvesbiedram, kuru viņš nevarēja atrast pilī. Jā, viņi vēl nebija pilnībā pieņēmuši viens otru kā pāri, taču viņš nekad nelaidīs garām to, kurš bez svētības spēja viņu piesaistīt.

27. nodaļa

Vai es tevi izglābšu?

Dziesma: “Avarice” Power-Haus, Jonathon Deering un “Obscura” Power-Haus, Christian Reindl.

Viņi atradās blīva meža vidū. Tiklīdz Mirelle bija pieradusi pie gaismas, viņa atskatījās uz Lapsu. Meitene par viņu uztraucās, bet tajā pašā laikā, pamatojoties uz viņa labklājību, viņa uzraudzīja Irisas stāvokli. Pazīstamais centās neizrādīt savu sāpīgo stāvokli, lai ragana nezaudētu cerību uz labu iznākumu pirms laika. Skatoties uz viņu, bija sajūta, ka viņa vispār ne par ko nedomātu un vienkārši sekotu Lapsai, tikai viņas nobalušie pirksti, kas satvēra maisiņu ar grabošām pudelēm, bija pierādījums viņas patiesajiem pārdzīvojumiem. Kopš viņa dzirdēja ziņas par savu draugu, Mirelle nebija