Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

ka viņai tas nav tik priecīgs notikums kā viņiem. Viņa un Aruns sākotnēji domāja, ka viss notiks tieši tā, tāpēc viņi bija gatavi jebkuram meitas lēmumam, lai arī kāds tas būtu.

— Vai es varu kaut kā atgriezties? — Irisa klusi jautāja. "Cilvēka dzīve jums var būt ļoti īsa un īslaicīga, bet es vēlos pavadīt atlikušo laiku ar cilvēkiem, kuri man nozīmē daudz."

Viņa ar bažām gaidīja atteikumu, saprotot, ka arī dievi nav visvareni, un kāpēc lai viņi apmierinātu viņas vēlmes? Viņiem, iespējams, pat vajadzētu justies neērti ar viņas jautājumu. Viņa gandrīz acumirklī nožēloja savus vārdus.

— Mēs visu saprotam. Dieviete uzmeta brīdinājuma skatienu uz vīriešiem, kuri apklusa no neveiklā jautājuma. “Kad atrisinājām problēmu, ka tu paliki pie mums, sākumā gribējām tevi uzreiz aizvest, bet tu biji laimīga starp cilvēkiem un būtu ļoti sarūgtināta par mūsu izskatu, tāpēc tika nolemts sagaidīt tavu nāvi, un mēs netaisos to sasteigt. — Sevada paskaidroja. "Jūsu pieķeršanās mirstīgajiem ir mūsu vaina, tāpēc mēs absolūti neesam pret jūsu pagaidu atgriešanos, bet vai vēlaties kādu laiku palikt pie mums, un vai es varu ienākt jūsu sapņos?" Es tiešām vēlētos tevi dažreiz redzēt? — Viņa, gaidot mirdzošām acīm, saspieda meitas rokas un piegāja viņai tuvāk. Smaidot, Irisa pamāja, atviegloti izelpojot.

"Man arī nav nekas pret šo ideju, bet ir kaut kas, par ko es vēlētos ar jums runāt." — teica Aruns, nezinādams, kā uzsākt šo sarunu, par ko viņš bija neticami noraizējies. — kaitinošais pūķis, kas tevi mocīja. Kā jūs jūtaties pret viņu?

— Tas ir par Kārlailu. — dieviete pasmīnēja, vērodama Aruna neapmierinātību, jo viņu ļoti uzjautrināja viņa reakcija. Tik greizsirdīgi un sašutuši viņš nebija uzvedies sen.

Atskanēja kaut kāda dārdoņa, uz ko vīrietis tikai skumji nopūtās un drūmi lūdza piedošanu, ātri izejot ārā viesulī. Atkal kaut kas apdullinoši dārdēja, un niknais Aruns atgriezās.

— Kāpēc viņš? Jums ir puse no mana spēka, ar lielu vēlmi jūs varat izveidot bērnu pat ar tarakānu, tad kāpēc jums ir vajadzīgs šis rāpulis? — viņš izmisīgi jautāja, noguruši berzēdams deguna tiltu. Pat ja viņš bija neapdomīgs, sakot šādas lietas, neviens nezināja, uz ko topošā dieviete būs spējīga, kad viņa atgūs pilnu spēku.

"Es neiešu prom, kamēr neļausit mums runāt." — atskanēja kliedziens, uz ko Aruns nobolīja acis un atkal izgāja ārā, murminādams zem deguna anatēmas.

— Kāds augstprātīgs pūķis! Vācies prom no šejienes! Es nevaru ļaut tam notikt! Kā tu uzdrošinies iet pēc manas meitas?!

Sevada reaģēja uz Aruna saucienu un steidzās viņam pretī. Īrisa pārmija skatienus ar Arnu un pienāca tuvāk durvīm, lai būtu labāk dzirdams, pamanot, ka blakus stāv arī nāves dievs.

"Arun, lūdzu, nedusmojies uz viņu!" “Sevada mēģināja viņu nomierināt, bet Dievs nevarēja nomierināties no domas, ka Kārlails viņiem palīdz tikai savā labā.

— Jā, jau no paša dzimšanas brīža viņš uzvedas tā, it kā viņa būtu viņam lemta. Kāda nekaunība no aizaugušas ķirzakas! Mana ceļa gaisma, vai dzirdi, ko tā saka?! Ja viņš gribēja dzīvesbiedru, viņš varēja to pateikt un neievilkt mūsu meitu tajā.

— Prekrati, Arun!

Ārns nezināja Īrisas dzīves detaļas, tāpēc viņa viņam bija interesanta. Viņa paša dēls sacēlās pret noteikumiem un nevēlējās palikt pie vecākiem, tāpēc aizbēga uz citu pasauli. Zināmā mērā vīrietim izdevās situāciju nedaudz pārņemt savās rokās, taču tas nemazināja viņa līdzšinējos pārdzīvojumus.

— Tavs mīļākais? — Arns sazvērnieciski jautāja, turpinot noklausīties ķildas ārā.

Irisa pēkšņi saprata, ka nezina atbildi uz šo jautājumu. Vai bija iespējams atrast kādu definīciju viņu attiecībām? Ko viņi vispār zina viens par otru? Kas viņus saista? Viņai patika Lails, taču viņa nevarēja teikt, ka mīl viņu, tāpēc viņa tikai paraustīja plecus, nesniedzot precīzu atbildi.

– Šis lēmums ir pilnībā jūsu ziņā. Galvenais, lai starp cilvēkiem nav bērnu, pretējā gadījumā jūs neatbrīvosities no aizbildņiem. — Arns nevēlējās runāt par to, cik šīs attiecības bija lemtas, tāpēc tikai pasmējās.

Aizbildņiem bija svarīgi par katru cenu saglabāt noteiktu līdzsvaru. Nedaudz agrāk dieviem bija aizliegts veidot attiecības vienam ar otru un radīt bērnus, taču jūtas pārņēma virsroku, un tas visiem sagādāja daudz problēmu, tāpēc ideja par veco likumu pārskatīšanu viņiem šķita pareiza. lēmumu. Dieviem tika atļauts oficiāli stāties attiecībās, un vēlāk jautājums ar bērniem tika atrisināts.

— Izrādās, ka jūs ar Sevadu neesat brālis un māsa? — Īrisu vajāja šis jautājums. Serama stāstīja par to stāstu, bet šeit viņa dzirdēja, ka vīrieši viens otru sauca par brāļiem.

— Kas?! — viņš neizpratnē paskatījās uz viņu. — Ak, tieši tā! Es sapratu, no kurienes tas nāk. "Lai gan viņš smējās un smaidīja, viņš izskatījās ļoti nelaimīgs. "Es atceros, ka es toreiz iemīlējos tavā mātē, bet acīmredzot mans brālis bija vairāk Sevadas gaumē, tāpēc viņa deva viņam priekšroku." Un Arunam es sāpināju acis, un, atriebjoties, viņš pavēlēja gūstā esošajam pūķim visiem pateikt, ka esam radinieki. Tagad cilvēki izplata šīs muļķības. Šausmīgi! Aruna smadzenes pārstāj darboties, kad viņš ir dusmīgs.

Pavadot laiku kopā ar viņiem, Īrisa jutās silti un patīkami, kas lika viņai justies vainīgai par savu pagātni. Viņa ilgojās pēc vecajiem laikiem. Sevada arvien biežāk pamanīja domīgu skatienu meitas sejā. Viņas domas bija tālu no šejienes, tuvu tiem, kurus viņa nesen bija pazaudējusi. Princesei bija garlaicīgi.

Pirms došanās ceļā Ārns uzaicināja Īrisu ciemos. Nāves Dievs apsolīja iepazīstināt meiteni ar savu dēlu un nākamo līgavu. Kopā ar viņu Ari izdevās atgriezt Lapsu, kas, atrodoties tuvu spēka avotam, bija izaugusi līdz milzīgiem izmēriem. Tās īpašnieka spēks šajā vietā pieauga, taču, pēc apliecinājumiem, tiklīdz princese atgriezīsies pie tautas, tā pamazām izklīdīs. Pirms tam Arns ilgi un ļoti sirsnīgi bija pārsteigts ar visiem, ka Īriss spējis izveidot zvēru, kas bija sastopams tikai viņa pasaulē.

Lapsa nenovērsa savu piesardzīgo skatienu no dieviem, viņš atcerējās viņu sarunu, kad saimniece viņu tikko bija radījusi. Bērns vienkārši nespēja noturēt spēkus, bet rezultāts bija izklaidējošs. Jaunie vecāki vēroja viņu, kā Aruns ar skepsi teica:

— Varbūt varam to kliedēt? Lai gan šis ir mūsu meitas pirmais radījums…” Viņš prātoja, ko darīt ar negaidīto un savdabīgo dāvanu.

— Kaut kā necilvēcīgi. Atliek tikai kliedēt un iznīcināt!

Sevada bija neapmierināta ar Aruna argumentāciju. Lapsa bija nobijusies un neiedomājās, ka, tiklīdz viņš būs ieguvis saprātu, visi domās, kā no viņa atbrīvoties.

Kārlails mēģināja pavadīt laiku kopā ar Irisu, līdz dusmīgs Aruns viņu padzina. Dzīvības Dievs aizvēra acis uz notiekošo tikai tad, kad dzirdēja viņu sarunu ar Sevadu,