Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

"Tu uzzināsi…" Ārmels noslēpumaini pasmaidīja, gaidīdams, kad parādīsies Kārlails, un nervozi ar pirkstiem spaidot viņas kleitu.

Tajā laikā, pēc Irisa domām, pūķim jau bija jāierodas, jo ķeizars un viņa sieva bija pēdējie, kas ienāca, taču viņš pēkšņi parādījās tieši viņai aiz muguras, pārkāpjot visus noteikumus, saskaņā ar kuriem viņam vajadzēja būt.

"Tu izskaties lieliski," Lails pacēla Īrisas roku, viņa elpa skāra viņas plaukstu, bet viņa lūpas apstājās pāris milimetrus no ādas. — bet man vairāk patika tavs rīta skatiens…

Darens jau stāvēja blakus Mirellei, aplicis viņas vidukli, viņi klusi čukstēja viens otram.

"Tātad tādi cilvēki kā jūs mani vairs nemedīs?" — ragana pēkšņi skaļi jautāja.

"Vai jūs izturaties pret mums kā pret dzīvniekiem?" — Rens bija sašutis.

— Ja tu esi greizsirdīga, tad es ņemšu vērā tikai tevi. — Mira mānīgi nočukstēja un mīļi smaidīdama pārbrauca ar roku pār vaigu.

Maģijas pastiprināta mūzika skanēja no visur. Pils tika izrotāta vērienīgi, viesi ieradās savās labākajās drēbēs. Kleitas bija dekorētas ar dārgakmeņiem un dzirkstīja gaismā, piesaistot daudzus skatienus.

Imperators un ķeizariene atklāja balli ar pirmo deju, drīz viņu vietā stājās citi pāri, Mira šķībi paskatījās uz Darenu, domādama, vai viņš būs neatlaidīgs, vai viņa spēs iepriekš izelpot, tomēr viņš negrasījās viņu laist ārā. viņa rokas šodien, ja viņam būtu veids, viņš es labprātāk būtu ar viņu vienatnē.

Visur bija izmētātas atsevišķas cilvēku grupas, kas bija aizņemtas ar sarunām, dažādiem dzērieniem un visādiem gardumiem.

"Kad es gāju jums garām, es nevarēju neapstāties — man burtiski aizrāvās elpa. — svešinieks brīnījās. Vīrietis vienā mirklī pavedinoši noskūpstīja Irisas roku.

"Vai kāds, kas tikko gāja garām, daudz nerunā?" — Lails drūmi sacīja, pārtraucot viņu.

Viņa rokā bija sniegbalts kabatlakats. Viņš pasauca kalpu, kurš kā no zila gaisa izvilka ūdens karafes kafiju un, saslapinājis drānu, pūķis demonstratīvi noslaucīja roku, kuru tuvojošais uzdrošinājās apgānīt. Šajā ķermenī Laila pat to nevarēja atļauties.

Mirelle noklepojās, slēpdama smieklus, bet viņai tik un tā bija jārok sevi Darena krūtīs. Tas nepalīdzēja, viņas pleci turpināja trīcēt un ik pa brīdim izplūda kāda skaņa, tāpēc Rens bija spiests viņu aizvest.

— Atvainojiet… Vai jūs nedomājat, ka ejat pārāk tālu? — vīrietis sašutis noelsās.

— Vēl mazliet, un es iešu par tālu. — Lails tikko dzirdami nočukstēja. Irisa cerēja, ka neviens nevarēs nolasīt viņa lūpas, jo daudzus piesaistīja troksnis.

— Trakais boor! — viņš bija sašutis un ātri aizbēga.

"Jūs uztaisāt izrādi visiem, vai jums nav kauns?" — princese pasmīnēja.

— Viņš mums traucēja. — Lails nevainīgi paskaidroja.

"Pirms jūs iekrītat savā simpātijā, man kaut kas jāpasaka."

Princese Armelle viņus sveicināja un, pavērusi plaukstu, pārlaida tai ar nazi, īpaši nerūpējoties par kleitas tīrību. Nepazīstami vārdi plūda no viņas lūpām, it kā iesūcas brūcē un savilkās to, drīz no tās vairs nebija palicis nekādas pēdas. Meitene zemu paklanījās Kārlaila priekšā un sastinga, gaidot viņa lēmumu. Sanākušie viesi nesaprata, kas notiek, bet izbrīnītie čuksti pūķu vidū nerimās.

"Ja jūs sakārtosit savu dzīvi, es to pieņemšu." Jums nevajadzētu slēpt kaut ko tik nozīmīgu — jūs nevarat aizbēgt no pāra.

Armels šos vārdus nesagaidīja, jo iespēja, ka viņš to zināja, bija ārkārtīgi maza, taču princese, izlēmīgi pieceļoties, pateicās un pārliecināja par turpmākās rīcības pareizību, tad ātri devās uz zāles otru galu, kur Menso. brāļiem izdevās ilgu laiku slēpties.

Sapratuši, ka ap Irisu un Mirelu būs pārāk liels troksnis, viņi nāca līdzi, bet, atvainojušies, uzreiz pazuda klātesošo vidū. Tomēr puiši grasījās viņus izgrābt pēc balles, lai atvadītos — pūķu impērijā viņiem vairs nebija ko darīt. Viņu meklējumi bija nesekmīgi, jo pat pūķi nezināja, kā tikt galā ar šādām grūtībām. Lai nokļūtu šeit, bija daudz pūļu, taču, kā izrādījās, tas viss bija veltīgi.

Mantinieks, kuram bija jāvada Menso klans, dzima no paaudzes paaudzē ar milzīgu spēku. Ar kolosālām spējām bērni cīnījās par šo vietu, cenšoties apliecināt savu ekskluzivitāti. Dažreiz tas nonāca pat līdz viena vai pat visu bērnu nāvei uzreiz. Sieviete ar diviem dvīņiem tika nekavējoties padzīta, un visas pieminēšanas par viņu tika rūpīgi izdzēstas. Viņai tas bija brīnums, jo šādā situācijā bezsakņu aktrisi varēja mierīgi nogalināt un atbrīvoties no saviem bērniem.

“Ja nav cita, bērna spēks kļūst nekontrolējams un, iespējams, nespēs saglabāt savu spēku. Tos nevar atdalīt. Viņiem ir dažādas spējas, bet viņi ir pilnīgi veseli." — ārsts it kā atvainodamies piebilda, apskatot jaundzimušos. Nākamajā dienā Menso muižā viņus vairs neredzēja. Nē, viņu eksistence tika pilnībā aizmirsta nāves sāpēs.

— Princese Eirana. “Armels pirmais pamanīja Elzu un paklanījās, sveicinādams viņu.

— Mums jārunā. No tā ir atkarīgi mūsu likteņi. — meitene izdvesa. Viņai bija jāpieliek lielas pūles, lai zvēresta došanas laikā nepazaudētu prātu, bet tagad viņa bija vēl nervozāka, visa apņēmība pazuda vienā mirklī.

Pie pirmā pieskāriena viņa vienā no tiem sajuta pāri, kas viņai jau bija diezgan šokējošs atklājums, taču, tiklīdz viņa pieskārās otrajam, uz to reaģēja arī gredzens. Pūķu princesei nebija jāpiepūlas, lai noskaidrotu, kas tieši viņus atvedis impērijā. To nakti viņa pavadīja bibliotēkā, mēģinot atrast līdzīgus gadījumus vai metodes, kā atrisināt savu pašreizējo situāciju, taču neko nevarēja atrast.

Šķiet, ka pārmaiņas impērijai tuvojās no visām pusēm, un tikai laiks varēja pateikt, vai tās bija labas vai nē.

— Kas tas bija? — Īrisa jautāja, sajutusi kaut kādu atturību.

26. nodaļa

Nejauciet asinis

Īrisa nevarēja saprast, kāpēc pēc sarunas ar Lailu Armelle uzreiz metās pie saviem bijušajiem klasesbiedriem, tāpat viņa nesaprata visu ceremonijas “pasniegšanas dieviem” vārdu nozīmi un izteica tikai dažus, bet tie šķita pārāk dīvaini un nedaudz atgādināja karaļa zvērestu dievu un tautas priekšā, kas viņas valstī tika dots neilgi pirms iekāpšanas tronī.

"Kārlails… Lails…" Īrisa viltīgi ieskatījās pūķim acīs. — Kas tu esi? Nevar taču būt, ka jūs izlemjat šādus jautājumus, vai ne? Tas nozīmē, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Pasaki man? — meitene jautāja.

Pūķis mēģināja izdomāt, ko teikt, un kaut kā izvairīties no viņas jautājuma, neiedziļinoties detaļās, kuras viņš nevarēja izpaust.

— Es… es nododu dievu gribu? — viņš nedroši jautāja, it kā jautātu pats sev, taču Īrisa tam nepiešķīra nekādu nozīmi.

— Tātad ar jūsu palīdzību princese Armelle sazinājās ar viņiem? — meitene ar šaubām sejā noskaidroja.

— Jā, mēs varam pieņemt, ka kaut kas tāds tiešām notika.

— Oho! Izrādās, ka es nestāvu kopā ar pēdējo cilvēku šajā valstī un pat to nezinu. Man likās, ka tu esi parasts aristokrāts. —