Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

reizi atgādināja pūķim, ka viņš ir brīnišķīgs draugs un sarunu biedrs. Viņa jūtas bija diezgan sarežģīta nasta un vairs nebija noslēpums, taču tikai Kārlaila personība viņai palika noslēpums.

“Šorīt man gadījās paiet garām interesantai vietai un atklāju ārkārtīgi smieklīgu lietu. Es atradu milzīgu sienu, kas piepildīta ar visām imperatora ģimenes tiešās atzaras paaudzēm. — teica ragana. "Šķita dīvaini, ka viņu vidū nebija neviena Kārlaila…

“Sākumā es nolēmu, ka viņš ir kroņprincis, tāpēc visi no viņa baidījās. Taču, jautāta par šo cilvēku, istabene uz mani paskatījās kā uz idiotu un teica, ka tikšanās ceremonija vēl nav notikusi. Es nezinu, kas viņš ir, bet viņš nenokrita no debesīm, tāpēc kādam ir jāizlej pupiņas. — Irisa izteica savas domas.

"Varbūt viņš uzzināja imperatora noslēpumu un šantažē viņu?" — Mirela saspringa.

Princese nedomāja, ka visā ir iesaistīts kaut kas nelikumīgs — pūķi neļāvās grūstīties turpat zem deguna. Turklāt bija gadījumi, kad imperators izsmēja Kārlailu un atšķirībā no citiem uzvedās ar viņu diezgan brīvi. Drīzāk varētu pieņemt, ka viņš ir viņa dēls, bet imperatoram nevarēja būt nelieši.

— Vai jūs uzzinājāt pūķa imperatora noslēpumu? Mīlestība ir aptumšojusi tavu prātu? Vai arī viņus apbūra naktis svešos kambaros? — princese iesmējās.

— Jums nav pierādījumu. — Mira mierīgi noteica, nopētot savu roku un izvairoties no sīkumaina skatiena.

"Man ir Kess, kurš ielidoja Lapsas rokās, lai gulētu." — pār meitenes seju izplatījās pašapmierināts smaids, un pār viņas lūpām izskrēja indīgi smiekli.

Tomēr viņa ilgi neizklaidējās.

“Bez vecākā prinča un viņa sievas pie galda pietrūka vēl viena cilvēka. — Mirela teica.

Viņas atmiņa saglabāja pie galda sēdošo skaitu, tāpēc, saskaitījusi pie sienas dzīvojošo skaitu, viņa pamanīja šo atšķirību, par ko pastāstīja draudzenei.

— Un kurš pazudis? — Irisa jautāja.

— Vai tu mani izjoko?! Es pat neatceros viņu sejas. Tā bija uzmanības novēršana no garlaicības. — Mira bija sašutusi.

"Es ceru, ka jūs ilgi atcerēsities lēdijas Nadainas seju." — Saņēmusi tukšu skatienu, princese jēgpilni pasmaidīja: — Topošā radiniece tomēr.

Kāda kleita uzlidoja viņai kopā ar raganas nikno skatienu, it kā brīdinātu, ka viņa stāv uz adatas gala. Saruna beidzās ar vienošanos doties uz balli kopā.

Visa pils bija satraukta ar tuvojošos notikumu, kas noslēgs musonu sezonu, ļaujot pāriem oficiāli pabeigt savu saikni templī. Gatavošanās tai ritēja pilnā sparā.

Ierodoties templī, draugi satika raganas, kuras dabiskās ziņkārības dēļ piekrita palīdzēt dievietes Sevadas priesterienēm. Pārējie nolēma uzticēties Kemiņas kundzei, kura formāli kļuva par valsts aizstāvi — viņa noskaidroja noziegumu faktus un sodīja vainīgos. Viņi labi sapratās ar lēdiju Hayalu un atrada veidu, kā pastāvīgi sazināties.

Likās, ka meitenes tur pavadīja visu savu laiku, dažreiz uzvelkot savus tērpus tieši viņām. Yiseul nepameta savu biroju, iegrimis savā darbā. Reiz Īrisai bija iespēja viņu redzēt darbā. Meitene spoži kvēloja, it kā gaisma nāktu tieši no viņas ādas, acis bija aizvērtas, viņa tikai veikli kustināja pirkstus, it kā spēlējoties uz neredzamām stīgām.

Vakars par godu pāru apņēmībai vienmēr bija grezns. Lielisks ēdiens, daudz dzērienu, brīnišķīga mūzika slavenā orķestra izpildījumā. Gaisu piepildīja mīļotāju maigie skatieni, kas šai dienai piešķīra šarmu. Viņu noskaņojums tika nodots citiem un izraisīja atmiņas par tālu pagātni.

Irisa un Mirelle spīdēja garās kleitās. Viņiem bija līdzīgs stils ar garām piedurknēm, kas vairāk izskatījās pēc apmetņa un novilktas uz muguras. Mirelles kleitas ārējais apmetnis bija smaragds, klāts ar akmeņu izmētāšanu, bet no iekšpuses rēgojās bordo krāsa, kas izcēla viņas rudos matus. Nelieli ziedi uzziedēja uz zeltainiem zariem, kas bija izšūti kleitas apakšmalā, un atvērās tikai ar pēkšņām kustībām. No kakla līdz krūtīm bija plāna smaragda auduma sloksne, uz kuras bija izšūti smaragdi, kas savienoja kleitu un apmetni.

Ap princeses vidukli bija apvijušies sniegoti kāti ar purpursarkanām lapām un pumpuriem, un no kakla it kā balta stiepās bieza lavandas migla, kas ziedēja tikai tuvāk grīdai. Īrisai dāvātā kaklarota kā čūska apvijās ap viņas kaklu un piedeva viņas skatienam pieskārienu. Tiklīdz pavilki tā galu, no dekorācijas iznira mazs duncis, ko varēja izmantot pašaizsardzībai.

Agri no rīta, kad kalpones vēl nebija sasniegušas Īrisas kambarus, lai sagatavotu viņu ballei, pie viņas durvīm atskanēja negaidīts klauvējums.

Meitene nedzirdēja viesa ierašanos, bet Lapsas jūtīgā dzirde nepievīla, un viņa, gandrīz neatverot acis, miegaini vaicāja, kurš atnācis pie viņas. Izdzirdot pazīstamu balsi, Īrisa uzreiz nesaprata, kas tas ir, un kādas desmit sekundes viņa vienkārši stāvēja, it kā atkal aizmigtu. Kad situācija viņai mazliet uzausa, viņas roka dabiski sniedzās, lai nogludinātu izspūrušos matus, otra izmisīgi rakņājās skapī, meklēdama, ar ko piesegties. Viņas sirds dauzījās, ielaižot Kārlailu iekšā. Ātri aizvēris aiz sevis durvis, viņš pēkšņi piecēlās un paskatījās uz viņu ar visām acīm.

"Es nebiju gaidījusi kādu tik agri…" Irisa neveikli taisnojās.

— Nē nē. Es par to nedomāju. Tā esmu pati vainīga. — pūķis aizsmakušā balsī nočukstēja. Viņš gribēja pieskarties viņas matiem un jau pastiepa roku, bet ar laiku atcerējās, kāpēc bija atnācis. "Es gribēju tevi redzēt un kaut ko uzdāvināt, kā arī pajautāt, vai nevēlaties iet kopā uz balli?"

"Es jau apsolīju Mirellei." — viņa pasmaidīja.

— Tieši tā, Darens nevarēs iet viņai līdzi. Briesmīgi noteikumi, tos jau sen vajadzēja pārskatīt. — viņš čukstēja. — Turies. Man likās, ka tev tas patiktu vairāk nekā kaut kas parasts.

Viņa pacēla kastīti un, to atverot, bija pārsteigta. Nenovēršot acis no Irisas, Lails paņēma kaklarotu. Vīrietis noliecās un aizlika rokas viņai aiz muguras, acumirklī viņu lūpas bija ļoti tuvu, un pūķa elpošana kļuva smagāka.

— Tas ir skaisti. — meitene izdvesa, nezinādama, kur likt acis. Viņš bija pārāk tuvu.

Viņa pirksti viegli pieskārās viņas kaklam, liekot viņai sastingt. No sapņa nepalika nekādas pēdas. Roka, kas pieskārās viņas ādai, bija karsta. Tiklīdz viņš pabeidza, Īriss nekavējoties paspēra pāris soļus atpakaļ, palielinot attālumu starp viņiem.

"Mums beidzot ir jānoskaidro viss starp mums. Tas nevar turpināties mūžīgi." — meitene nodomāja, aizverdama durvis aiz Laila.

Viņa mīlestības vārdi nespēja aizskart viņas sirdi, tāpēc tie bija kā smaga nasta un palika bez atbildes. Ar tādu apjukumu dvēselē Īrisai nācās aizmirst visus pārdzīvojumus un vēlreiz nospēlēt viņai uzticēto lomu, neizrādot savas patiesās jūtas.

"Pat neskatieties viņas virzienā, viņa jau interesējas par kādu, kurš varētu jums kļūt par nāves pļāvēju." — Ārmels pasmīnēja, sarunājoties ar kādu paziņu. Kopš brīža, kad ceremonijmeistars iepazīstināja viņu ar Mirelu, viņš nenolaida skatienu no Irisas.

— Ar ko? Vai kāds bija mani apsteidzis un atzinis viņu par