Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

pamāja, apstiprinot princeses pieņēmumu, un piebilda, ka daudziem identitātes slēpšana ir prioritāte. Citi uzskata, ka viņi nevar ieinteresēt vīriešus ar savu izskatu vai ir bezjēdzīgi pieticīgi. Rezultātā viņi rada sev jaunu tēlu un raksturu, par kādu ir sapņojuši visu mūžu. Taču šādu sieviešu nav daudz, un daudzas mācās novērtēt savu skaistumu un nepazust sociālajās normās, jo klientu pietika visām.

— Kura recepte? — Mirela jautāja.

Tad sieviete meitenēm pastāstīja stāstu par savu iepazīšanos ar Miras kolēģi. Ragana ar teiksmaino vārdu Kemiņa radīja mikstūru pēc pasūtījuma, kad Vilīna ar viņu sarunājās, viņa dāsnas dvēseles lēkmē apsolīja šo dziru nevienam citam negatavot un izmantot recepti tikai pēc Viļinas individuālajiem pasūtījumiem. Princese novērsās, iekšēji sašutusi par vecmāmiņas nepārvaramo raksturu.

— Nu, saki, ko tu atnāci? Vai tiešām vēlaties izjust visu pieaugušo dzīves šarmu? Man arī ir puikas tādam gadījumam. Jums ar ievērojamu atlaidi. viņa jautāja.

"Liels paldies par tik dāsno piedāvājumu, Vilīnas kundze, bet mēs esam šeit tikai mirkļa impulsa dēļ, ne vairāk." — princese atbildēja.

– Žēl, tā būtu laba dāvana maniem bērniem.

"Tev ir tik augstas kvalitātes ilūzijas." “Ardanas balss jau bija ļoti piedzērusies, kas bija pārsteidzoši, jo neviens nepamanīja, ka viņa kaut ko būtu paņēmusi rokās.

— Labi, ka pamanījāt. Ir lietas, kuras nav vērts redzēt visiem, tāpēc tās jāslēpj aiz piekariņiem. Vai tu arī trenējies? Manas viltības, kā likums, neviens neievēro.

Mirela sāka slavēt savu klasesbiedru, vienlaikus stāstot, cik prasmīgi viņa izmanto sapņu burvību. Likās, ka viņai bija ienākusi prātā ideja, un viņa gribēja, lai visi pārējie nonāk pie tās pašas idejas. Ardana atvērās un stāstīja sievietei, ka sākotnēji gribējusi mācīties pie kāda meistara, taču viņas plāni tika traucēti un nācās tos aizmirst.

Viliņa stāstīja, ka šodien galvaspilsētā palicis maz labu meistaru, kuri jau bija aizņemti ar citām lietām. Viņi visi aizgāja, tiklīdz Sapņu fakultāte tika slēgta. Fakultātē bija pārāk maz gribētāju, un vadība uzskatīja par neizdevīgu uzturēt darbiniekus tāpat vien. Ardana pārsteigta paskatījās uz viņu un jautāja, kā viņa to zināja, jo neviens viņai par to nebija teicis.

— Gribot negribot jūs interesēs savu bijušo kolēģu liktenis. — sieviete atbildēja.

Princese pārsteigta paskatījās uz Vilīnu, par ko sieviete sirsnīgi pasmējās, nolemdama precizēt, vai tiešām neizskatās pēc skolotājas. Mirela gaidīja šos vārdus no viņas, un viņas acis iemirdzējās nepacietībā.

"Varbūt tad jūs sāksiet viņas apmācību?" — ieteica ragana.

— PVO? Es? — sieviete bija pārsteigta. "Ir pagājuši divdesmit gadi, kopš es visu atstāju." Tā ir noteikta prasme. Manu dēlu jau var precēt, kāda mācība?

"Tu neiznīcināsi viņas sapni, vai ne?" Vai ir vērts ar viņu pāris reižu trenēties?

— Labi! — Vilīna piekrita. — Jūs varat pāraudzināt raganu. — viņa neapmierināti nomurmināja. "Ja viņa šeit ierodas trīs reizes nedēļā un pēkšņi nepadodas, kad saprot, kas viņu māca, es piekrītu." “Pēc šiem vārdiem Vilīna nokļuva sava topošā audzēkņa rokās un kļuva sašutusi par izrādi, taču necentās viņu atstumt.

Meitenes priecājās runāt ar sievieti, kura gadu gaitā bija kļuvusi tikai gudrāka. Princese domāja, ka savā rozā pasaulē viņa ir neprātīgi uzskatījusi, ka, jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk noderīgu padomu viņš var dot. Diemžēl laika gaitā viņai nācās saprast, ka tas neattiecas uz lielāko daļu sabiedrības, un viņi dzīvo, neapgūstot dzīves mācību, un šādi unikāli cilvēki ir ārkārtīgi reti.

— Kā izvēlēties vīru un nekļūdīties? — Ardana negaidīti mainīja tēmu.

— Kā lai es zinu? Mans vīrs mani atrada pats. Tagad jums ir jāatrod viss, bet man ir jāizdomā, kā dabūt prom šo lipīgo kaķi. Es jau kādu desmitu gadu mocos, bet viņš joprojām neplāno doties prom. Viņš saka, ka mīl viņu. Es viņam saku, ka mana profesija nekvalificējas vīram. Un viņš man saka, ka katram ir savi hobiji. Viņam mans bizness ir hobijs, vai varat iedomāties? Viņš pat neturas blakus maniem konkurentiem. — viņa bija sašutusi.

— Cik tu esi laimīgs. — Īrisa noelsās, dzirdot Vilīnas tirādi.

— Ak, nesaki man, es nezinu, kur likt šo laimi. — viņa noteica, norādot, ka Ardana bija snaudusi, atspiedusies uz dīvāna mīkstās atzveltnes. "Es joprojām nodošu jums zēnus, baidos, ka tādā stāvoklī jūs netiksit tālu vai arī varat palikt šeit pa nakti." Starp citu, tavs tētis atnāca citu dienu. — teica sieviete.

Mirelle sastingusi, Mirela pārlieku garlaikotā tonī apjautājās par viņa stāvokli. Vilina, viņu cieši vērojot, sacīja, ka viņš izskatās vesels un nav nabadzīgs, jo regulāri apmeklēja viņas iestādi. Ragana bija pārsteigta par šo atbildi un atcerējās, kā viņas māte grasījās viņu indēt, ja viņš atkal nonāks šādā vietā.

"Tas ir tas, ko es nezinu, tas ir tas, ko es nezinu." Viņa nenāca pie mums, bet es dzirdēju, ka viņa izraka sev jaunu vistu. — sieviete viņai teica.

— Viss ir kā agrāk. — meitene skābi iesmējās, ielejot sevī vēl vienu glāzi.

Lieki piebilst, ka no šādas situācijas mājā cieta jaunākais ģimenes loceklis? Apprecējušies tikai statusa saglabāšanai, Miras vecāki ātri atrada citus vaļaspriekus un maz uzmanības pievērsa savai augošajai meitai, kura savās fantāzijās radīja laimīgu bērnību, kurā visi viņu mīlēja. Viņa patiesi ticēja, ka, ja viņa kļūtu labāka un paklausīgāka, viss noteikti mainītos, un viņa tiks vairāk mīlēta un novērtēta, taču, kā izrādījās, dažreiz tuvinieku uzmanība nesniedz gaidīto laimi.

— Viļin, mans dvēseles prieks! Kā tev iet? — atskanēja vīrieša balss, kurš ienāca bez klauvēšanas. Viņš paskatījās apkārt, meklējot biroja īpašnieku un ieraudzīja guļošu meiteni. — Kāpēc es iepriekš neesmu redzējis šo dimantu? Kur tu to no manis paslēpi? — viņš jautāja, skatīdamies uz Ardānu.

— Es tev parādīšu… dimantu… Cik gadus tu esi vecāks par viņu? Divpadsmit?! — sieviete bija sašutusi par viņa vārdiem.

— Tātad viņi nav tavi strādnieki? Tad šī ir pavisam cita saruna. — vīrietis uzmundrināja.

Viņš jautāja Irisai, vai Ardanai ir mīļākā. Meitene šokēta pakratīja galvu, nesaprotot, kas notiek, tad viņš priecīgi pasmaidīja un piebilda:

— Tātad, iesim no tālienes. Tikai nesaki viņai, ka es viņu jau esmu redzējis. Mēs pakāpeniski veidosim attiecības. Un tur, iespējams, kaut kas saaugs.

— Ko darīt, ja tas neaug kopā? — jautāja Vilīna.

Vīrietis paraustīja plecus un atbildēja, ka šajā gadījumā tas vienkārši nav liktenis. Lai gan viņam patika viņas izskats, svarīgs bija arī viņas raksturs un iekšējās vērtības. Un viņš pats sevi neuzskatīja par ideālu, lai viņš visiem patiktu.

Norūcis par viņa vārdiem, Vilīna jēgpilni pamāja, apstiprinot viņa vārdus, un iepazīstināja vīrieti ar meitenēm.

— Iepazīstieties ar Kaoru — manu draugu, nez kāpēc joprojām tuvu. Es neiesaku ar viņu