Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

tikšanās. Sarīkosim savu vakaru, vai ne? — Viņš skābi uzsmaidīja savam brālim Elam un Zaram, stāvot mazliet malā.

— Nedaudz vēlāk dosimies meklējumos, tagad tie ies pēc slikta scenārija. Ejam. Mirelle čukstēja meitenēm, uztverot Darena neapmierināto skatienu, kuru viņa tomēr pilnībā ignorēja.

Galdiņi četriem, jauks interjers, atvērta koka terase otrajā stāvā — konditoreja bija mājīga un svaiga. Ardana ieteica doties šeit, un meitenes neatrada iemeslu atteikties. Šī iestāde, kas atvērta pavisam nesen, jau ir kļuvusi slavena daudzu cilvēku vidū. Deserti šeit bija katrai gaumei un, pats galvenais, par pieņemamu cenu un, visticamāk, bija paredzēti vidusšķirai, nevis vietējās aristokrātijas virsotnēm. Ilgtermiņā tas, iespējams, varētu atbalstīt jaunu uzņēmējdarbību. Salīdzinoši grūtāk ir iepriecināt izvēlīgo eliti, kas viegli pāriet uz kaut ko jaunu, nekā cilvēkiem, kuri pieķeras noteiktiem sīkumiem, piemēram, pieklājīgs un smaidīgs viesmīlis, skaista vide, ērta atrašanās vieta, desertu garša dažkārt nespēlēja. galveno lomu, bet šeit viņš bija pāri visam uzslavām.

Ēdienkartē bija daudz dažādu vienumu, kas lika meiteņu acīm aizrauties. Sākumā viņi nolēma izvēlēties smalkas putu kūkas ar dažādiem pildījumiem, kas pārklātas ar velūru un dekorētas ar svaigām ogām, rīvētu balto šokolādi un iglis lapām. Apbrīnojamo biskvīta garšu spilgti papildināja ogu skābums. Tajā pašā laikā meitenes izbaudīja sarunu un dzēra parakstu vasaras tēju.

— Meitenes izrādīja savus mīluļus, viņas bija tik mīļas. Es arī gribu pūkainu. — Ardana sūdzējās.

“Ar viņiem ir daudz ne tikai priecīgu brīžu. Jums būs jātiek galā ar viņa nāvi, un, ja viņš pēkšņi saslims, viņš nevarēs pateikt, kas tieši ar viņu notiek, un jūs lēnām traksi no raizēm. Tos nav iespējams salīdzināt ar bērniem. Ar šiem “pūkaiņiem” ir daudz grūtāk.

"Vai jūs domājat, ka ir vieglāk tikt galā ar bērnu?" — Ardana brīnījās.

— Tātad jūs neesat mēģinājis sajaukt ar jaundzimušo kaķēnu. — Mirela viņu nosodīja. — Viss ir aptuveni vienāds, tikai īsākā mūža dēļ ātrāk. Pazīstamie dzīvo tik ilgi, cik viņu saimnieks, bet tas diemžēl neattiecas uz parastajiem dzīvniekiem.

— Tas viss, pietiek! Jūs tikai dodat viņai iemeslu nevajadzīgām raizēm un raizēm. Cilvēki netic, kamēr tas ar viņiem nenotiek. Šī ir aksioma. — Īrisa teica, uz ko Mirelle tikai nobolīja acis, izmēģinot kādu gabaliņu no jaunās kūkas.

Ardana nolēma mainīt tēmu, jautājot, vai meitenes domā, ka nevarēs satikt vecākos skolēnus, pirms tie tiks sakārtoti. Mirelle paraustīja plecus un aicināja viņu doties pie viņiem, ja viņa to tik ļoti vēlas. Ragana nemaz nesaskatīja problēmu. Īrisa nevarēja iedomāties, ka viņas draugs varētu ko tādu piedāvāt kādam citam, nevis viņai. Sirdī mēģināja iekost neliela greizsirdība, taču vairāk priecēja labās pārmaiņas mīļotā dzīvē. Ardana šokēta pamāja ar rokām, baidoties, ka viņi varētu tikt pieķerti un pastāstītu saviem vecākiem, tāpēc viņa mēģināja mainīt tēmu un jautāja, kāpēc viņi iestājās akadēmijā.

"Tēvs mums deva šo iespēju." "Īrisa pat nemeloja, jo karalis patiešām atļāva viņai to darīt."

— Bet viņi mani piespieda. Es gribēju iet pavisam citu ceļu un atrast labu sapņu meistaru, bet mamma pat neklausījās. Viņa teica, ka es tur neatradīšu piemērotu dzīvesbiedru, bet man bija jāpilda savi pienākumi.

— Kārtīgi vīri, kā likums, atrodami midzeņos. — Mirelle sarkastiski sacīja. — Bet tur ir arī apburošas dāmas.

— Kad tev bija laiks? Ko tu tur vispār aizmirsi? Un kā ar mani? — princese apvainojās, kamēr Ardana apaļām acīm paskatījās uz piedzīvojumu meklētāju.

— Kāpēc visi šie jautājumi? Mēs varam doties tur tagad. — viņa pārliecinoši sacīja, pieceļoties.

7. nodaļa

Cherry Marsala Elysium

Mira bija ārkārtīgi neapmierināta, ka viņai bija daudz jāmācās ar maskēšanos saviem draugiem. Citādi Ardana kategoriski atteicās nekur doties. Par apģērbu nebija ko teikt. Atrast kaut ko piemērotu bija grūts uzdevums, un viņu vadītāja drēbju skapis viņiem bija pārāk liels.

Īrisa un Ardana, ģērbušās kā pirmā sastaptā maniaka-izvirtuļa neprātīgais sapnis, un Mirelle, sašutusi no ilgās gatavošanās, papēžiem skaļi klikšķinot, gāja pa spilgti apgaismotu līku ielu, kas viņus neizbēgami novedīs līdz gala punktam. izvirtības vai, jāsaka, visādas nepatikšanas.

Lielā trīsstāvu ēka šajā vietā izskatījās pārāk apgrūtinoša. Viss spīdēja un mirgoja tik spilgti, ka tas apžilbināja acis. Šāds dizains ar nebeidzamu gaismu klāstu un āķīgām zīmēm vairāk izskatījās pēc iestādes bērniem.

"Mēs ejam uz Viļīnu," Mirela sacīja, kad kāda sieviete, kas, iespējams, stāvēja pie aizmugurējās ieejas, uzmeta viņām nievājošu skatienu un aizšķērsoja meiteņu ceļu.

— Viņa nepieņem. — viņa runāja, turpinot smēķēt.

— Izlaid to. “Mireles seja kļuva necaurredzama. Acīmredzot viņa negrasījās padoties.

Neliela spītība dažkārt pārauga tādā spītībā, ka pasaule, visticamāk, sabruks, bet viņa izturēs savu pozīciju līdz galam. Cik reižu tas viņiem ir atspēlējies…

— Sakopsi pats vai izsauks apsardzi? — sieviete aizkaitināti vaicāja, zaudējot pacietību.

"Viļīnas saimniece man teica, lai es viņu paraudāju." — vīrietis viņai pavēstīja, parādīdamies kā no zila gaisa, un piemiedza meitenēm.

Interjers piesātinātajā Marsalas krāsā, kas bija ietonēts ar gaišu grafītu, dažādās vietās izvietoti lieli augi, spoguļi un dīvāni īpašās viena vīna toņa nišās radīja pareizo iespaidu un lika justies ērti. Pa šiem gaiteņiem viņi netika ilgi vesti un tika atstāti vieni pie smagām ozolkoka durvīm.

“Dzirdot tik pazīstamu balsi, man jau likās, ka esmu traks. Ko gan jaunais puķe atkal tādā vietā, bet, izrādās, kļūdījos. — nomurmināja pie griota galda sēdošā greznā sieviete. Uzmetusi tiem skatienu, viņa nolika papīrus. — Sen neredzēts, ragana. Viņa atveda arī savas draudzenes, kādas jaukas sejiņas. Sēdieties, mīļie. Bet būtu labāk, ja tev būtu tik jauki draugi, dārgais. Tas ir mazliet skumji, ka jūs joprojām esat viens. — Gleznainā manierē uzmetusi ķiršu lūpas, viņa nogrima meiteņu priekšā.

— Kāpēc tu nolēmi, ka es ne ar vienu nesatiekos?

"Kādu sievas šeit ierodas reti, un viņi neņem līdzi savas draudzenes." Sakiet, meitenes, kā jūs nonācāt līdz šādai dzīvei? — Vilīna sērīgi jautāja. -Vai tu vari dzert? Gīrs, mans mīļākais maraschino. Manas raganas draugi ir mani draugi.

Šķita, ka meitene tikai gaidīja norādījumus no saimnieces. Viņa ātri uzklāja galdu un pasniedza mazas glāzes.

— Kādi ietekmīgi viesi mums šodien ir vienkārši pasaka. — viņa tsks, skatoties uz Irisu, kas lika viņai uztraukties.

"Jums nevajadzētu uzreiz izpaust visus sīkumus." — Mirela mierīgi atbildēja, malkodama dzērienu. Ardana bija pārāk sajūsmā par notiekošo un nepievērsa tam uzmanību.

— Pārāk nemākslots burvestība. Manām meitenēm ir arī kas zīmīgāks. — Vilīna ar apmierinātu skatienu teica.

— Vai viņi vēlas palikt inkognito? — Irisa jautāja, izmēģinot dzērienu. Lai gan nekāds efekts nebija gaidāms, pārsteidza maigā, smalkā ķiršu garša ar vieglu mandeļu rūgtumu un patīkamu rūgtumu.

Vilīna