Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Neskatoties uz situācijas kritiskumu, es jutu prieku. Viņi nāca pēc manis, kas nozīmē, ka ir iespēja izglābties!

— Eirens Smaragds, pats Torisvena dralords! — Gaero ņirgājoties nospļāva, skaidri atguvuši mieru. — Kādi likteņi?

Torisvena Draklords?! Nazis ir tas pats Eirens Smaragds — vietējais dralords?!

Teikt, ka esmu pārsteigts, nozīmē neteikt neko. Tiešām bija jābēg uz ziemeļiem. Paskaties, Nirfas to nebūtu uzminējuši.

— Jā, es paskatījos uz gaismu. Aizlidoja garām. Es redzu, ka jums ir balle. Precīzāk, tā bija skatīšanās ballīte, bet mani uzaicināja. Nav labi,” Eirēne pamāja ar galvu.

Eirena… Bet tas ir skaists vārds…

Es nevarēju atraut acis no mierīgās vīrieša sejas, kurš, šķiet, nepievērsa uzmanību tam, ka pretinieks ir daudzkārt pārāks par viņu. Un arvien vairāk Nirfeats ieskrēja zālē, ciešāk apņemot Draklordu.

Bet kāpēc viņš šeit parādījās viens? Tas bija stulbi riskēt! Kā mēs visi tagad varam izkļūt no šīs lamatas?

— Neveiciet nevajadzīgas kustības, necilvēks! Jūsu Ēna var tikt ievainota," Gaero iesmējās. — Jūs zināt, kāds tas ir ierocis, vai ne?

Viņš pēkšņi noliecās un nolaizīja manu vaigu. Es riebumā sarāvos, bet neaizvēru acis. Viņa tikai sastinga, lai nesaskrāpētu zemiskā asmens, ar cerību skatoties uz drakolordu, kura nedabiski zaļajās acīs arvien vairāk uzliesmoja smaragda gaismas.

"Tu noteikti esi foršs burvis, dari kaut ko!" — es viņam garīgi lūdzu.

Un viņš to darīja.

Nirfeats, kas ieskauj dralordu, pēkšņi sāka kliegt. Vispirms viens, tad otrs, un pārējie uzreiz nokrita uz grīdas, skrāpējot rīkli. Viesi kliedza, metdamies uz izejām, un drīz vien iekšā palika tikai nirfeats.

— Nē! Tā nevar būt patiesība! Tas, kurš tevi saindē, to nedarīs…” nekromanta balss aizlūza.

— es paklausīju. Robežu atslēga tagad ir mana!

Gaero bija nobijies! Viņš nobijās un atkāpās kopā ar mani, bet ceļš bija brīvs. Starp mums un draklordu vairs nebija neviena, kas varētu viņu apturēt. Mirklis, un Eirena bija pavisam tuvu.

Attālumā esošie Nirfeats uzbruka no distances. Es to uzreiz nesapratu. Es tikko redzēju dažus mirgoņus. Vairākas kaujas burvestības nekavējoties trāpīja viņam mugurā, bet sekundes daļu pirms viņu apņēma smaragda dūmaka, un maģija skāra viņa bruņas, nenodarot kaitējumu.

Šķita, ka bruņas, tādas, kādas es nekad agrāk nebiju redzējis, bija pilnībā izgatavotas no dārga smaragda. Vismaz es tā domāju. Pirms es paguvu būt pārsteigts, dūre pazibēja ļoti tuvu, ietriecoties Bad Guy sejā. Tajā pašā laikā mani ātri, bet pārsteidzoši uzmanīgi izvilka no viņa rokām, man bija laiks tikai noelsties, baidoties, ka Gaero asmenis pārraus man rīkli, bet, kad es pagriezos, es redzēju, ka ierocim viņa rokā nav asmens., tikai rokturis.

– Ēna! — draklords ar zināmu satraukumu izdvesa.

Skatiens no acs uz aci ilga tikai brīdi, bet es gandrīz noslīku raganas zaļumos. Apsēstību iznīcināja sirdi plosošs kliedziens.

Es domāju, ka tā ir Afija. Bet kliedziens tūdaļ aizsmaka, it kā viņas mute būtu aizklāta. Gaero piecēlās no grīdas, noslaucīdams asinis. Viņš mums uzsmaidīja, rādot savus izsistos zobus.

— Labi, ka atnāci. Laicīgi, ”viņš teica, lūstīdams.

— Par ko tu runā? — satraukta jautāju, bet nekromants tikai pasmējās.

Un zāles vidū ēnas sabiezēja: it kā mazākās mušas būtu ielidojušas vienuviet un uzsākušas ciklu.

— Kas tas ir? Kas notiek? — es satraucos, nojaušot, ka notiks kaut kas pavisam slikts.

Viņa pagriezās un paskatījās uz aptumšoto Eirenu. Tikmēr mušas strauji kondensējās, savācos sievietes figūrā…

Man nebija ne mazāko šaubu par to, kas tas ir. Karaliene Nirfea.

Ugunīga brunete ar sarežģītiem matiem un nedabiski baltu ādu, viņa šķita vienkrāsaina, ja ne viņas spilgtā ķiršu mute. Es nezinu, vai tā ir lūpu krāsa vai viņas lūpu dabiskā krāsa? Bet šķībās acis, tāpat kā aziātietes, noteikti bija apvilktas. Nirfeja bija ģērbusies kleitā vai bruņās ar īsiem svārkiem, kā varone no japāņu multfilmas. Tas izskatījās nedaudz bērnišķīgi, bet es negribēju smaidīt vai kritizēt. No brunetes izplūda kaut kāda īpaša enerģija — nomācoša un nomācoša. Jutu kārdinājumu steigties prom, paslēpties kaktā un aizsegt ausis.

„Nebaidies, es esmu ar tevi,” Eirena čukstēja, sajutusi manas bailes, un apskāva mani ciešāk.

Mūs uzreiz ietvēra kaut kāda filma. Caurspīdīgs un gandrīz neredzams, ja ne viegliem traipiem, kā uz ziepju burbuļa. Viņa bija vienīgā barjera, kas mūs šķīra no Nirfeat karalienes. Vienīgi cerība uz šo aizsardzību un spēcīgā drakloda roka, kas apskāva manus plecus, paglāba mani no šausmās noslīdēšanas uz grīdas.

Gludi šūpodama savus sulīgos gurnus, sieviete gāja mums pretī, un visi nirfeati, kuri vēl nebija miruši no Eirenas burvības, nolieca vienu ceļgalu viņas priekšā. Diemžēl viņu joprojām bija daudz. Pārāk daudz…

"Kā jūs uzdrošinājāties ierasties Torisvenā bez manas atļaujas?" — dralords jautāja, runādams pirmais. — Ej prom no manas teritorijas!

Nirfeja pasmaidīja, atklājot asus vampīra ilkņus.

Tas izskatījās briesmīgi! It kā atdzīvojusies šausmu filma!

Apspiežot vēlmi gausties un raudāt, es piespiedu savu sānu pret cietajām bruņām. Man no bailēm reiba galva, un acu priekšā peldēja melni plankumi. Man šķiet, ka esmu tuvu ģībonim…

Es liku sev savākties un koncentrēties. Visticamāk, tā ir kāda īpaša maģija, kas uz mani darbojas! Es neesmu viens. Tagad viņa nav viena, un Eirena uzvedas pārliecinoši. Tad kāpēc es esmu tik sarūgtināts?

Tiklīdz es par to domāju, kļuva vieglāk.

— Kāds ir jūsu limits? — Nirfeja neizpratnē pacēla uzacis. "Zēns, šī robeža man pieder jau daudzus gadus," viņa izsmejoši atbildēja.

— Neglaimo sev, vecā ragana! Eirēna pasmaidīja. "Jūs vienkārši izmantojāt to, ko varējāt sasniegt ar savām kaulainajām rokām." Bet par to arī būs jāmaksā! Es atriebšos par visām bēdām, ko mana tauta piedzīvoja jūsu vainas dēļ!

Neraugoties uz draudiem, viņš palika vietā, tikai pavērsot Indes galu uz Nirteju.

Vampīrs iesmējās. Viņa skaļi un lipīgi smējās: atmeta galvu un noslaucīja iedomātas asaras.

"Vai jūs gribējāt mani apvainot vai nobiedēt, mazulīt?" Jebkurā gadījumā tas neizdevās.

Nirfeja pamāja ar roku, durvis aizcirtās, paklausot viņas burvībai, un zālē pēkšņi kļuva tumšs. Gaismas uz sveču