Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

metās man pretī, mainījis domas par uzbrukumu Nirfeai, un izgāja cauri kokona sienai, it kā viņas tur nebūtu. Bet burvība, kas uzbruka ārā, nepārgāja, lai gan tās uzplaiksnījumi bija tikpat apžilbinoši kā metināšanas uzliesmojumi. Ārā bija tāda rūkoņa, ka man radās aizdomas, ka aizsardzība mani pasargā arī no pārlieku skaļām skaņām.

Viņa paskatījās uz dralordu. Mana mute acumirklī izžuva no kaujas sakarsētā cilvēka tuvuma, un visi vārdi uzreiz kaut kur pazuda. Bet uz teikto ir jāatbild, turklāt nekavējoties. Man nav laika domāt.

Eirens paskatījās uz mani ar nesalasāmu skatienu un tad pastiepa roku, palīdzot piecelties. Piecēlusies, es paskatījos uz sāniem. Baidījos, ka Gaero jau ir nodūris Affinatu, bet ieraudzīju bildi, no kuras man pat vēders sāpēja. Nirfeats pārcēla vēl divus galdus, un Grapa un Miskalia, kas pretojās, tika vilkti uz viņiem.

— Kas tas par upuri? — mana balss nodrebēja.

— Kaut kas tamlīdzīgs. Bet mums vēl ir maz laika. Ja mēs pasteigsimies, meitenes necietīs, ja vien tu man palīdzēsi. Tā ir patiesība…

Es neizjutu īpašas simpātijas pret Zinborro ģimeni, izņemot to, ka manas attiecības ar Grapu bija samērā siltas, taču es to nevienam no viņiem nenovēlēju. Pat Herese, lai gan viņa, iespējams, bija pelnījusi mirt par Lunāras un viņas meitas dzīves izpostīšanu.

— Kas mums jādara? — viņa apņēmīgi pārtrauca dralordu, kaut arī viņas sirds dauzījās kā traka.

"Nekas sarežģīts, bet man vispirms jums viss jāpaskaidro." Citādi nav labi,” viņš sarauca pieri.

— Tikai pasteidzies! — es bieži pamāju ar galvu, atkal uzmetot sānis skatienu meitenēm, bet no redzētā iekliedzos un atspēkojos, atsitoties ar plecu pret kokona sienu.

Pavisam tuvu, it kā lūrētu pa logu, Nirfeja skatījās uz mums. Manas bailes viņu ļoti uzjautrināja. Parādot asus garus ilkņus, vampīrs noskrēja savu nagi gar aizsargājošā kokona malu. Sastindzis, es skatījos uz dziļo skrāpējumu…

"Es tikšu pie jums pēc tam, kad nogalināšu draklordu." — viņas insinējošais čuksts sasniedza mani. Nirfeja atskatījās uz meitenēm. — Vai gribi, lai es tev pastāstu, kas notiks ar viņiem un ar tevi? Vispirms…

Manas kājas kļuva vājas, un, ja tā nebūtu Eirena, es atkal būtu noslīdējusi uz grīdas. Viņš dusmīgi savilka žokli un pagriezās tā, lai bloķētu nirfeat no manis. Tajā pašā laikā visas skaņas no ārpuses pazuda, un kļuva nedaudz vieglāk, kad draudīgais čuksts, kas solīja briesmīgu spīdzināšanu, pārstāja spiest smadzenes.

— Marina! Marina, paskaties uz mani, lūdzu! Aizsardzība ilgs ilgu laiku, nebaidieties! Mēs veiksim rituālu, bet… Bet pēc tam tu kļūsi tikai mans. Jūs kļūsiet par smaragda pūķa ēnu.

Man šķita, ka viņš uzreiz neuzdrošinājās to izteikt. Un, to izrunājis, viņš samulsa, turpinot intensīvi uz mani skatīties.

Lizas stāsti par samaitātu pūķu kungu kaut kā tam neiederējās. Tomēr es arī nosarku no viņa vārdiem. Viena lieta ir redzēt sapnī savu sapņu vīrieti un būt atslābinātam — tad es nedomāju, ka viss patiešām notiek. Ir pavisam savādāk dzirdēt šādas lietas, stāvot rokas attālumā no viņa patiesībā.

— Kādā ziņā tas ir tavs? — viņa tikko dzirdami izspieda.

"Visos," Eirena netraucēja staigāt apkārt.

— Vai man būtu ar tevi?

— Jā. Tikai ar mani.

— Dzīvot kopā?

— Jā.

— Guļ… vienā gultā? — vaigus piepildīja sārtums, un es nevarēju pacelt acis uz dralordu.

Kāpēc es esmu tik neērti? Reiz es piekritu Cvetkovam savas māsas dēļ. Tagad situācija bija neskaidri līdzīga, taču neizraisīja noraidījumu.

"Man tas ļoti patiktu, bet es tevi tur nepiespiedīšu." Smaragda pūķa vārds! — Eirenas balss skanēja nedaudz aizsmakusi.

Viņa pamāja, joprojām nepaskatīdamās. Viņa skatiens cieši pieķērās skaistajai cirtai, kas bija izšūta uz kamzola.

"Labi," Eirena elpoja. "Tā kā jūs pieņemat nosacījumus, tad pasteidzīsimies." Man vajadzēs pilienu jūsu asiņu, man būs jābūt pacietīgam. Piliens tavas asinis un daži pilieni manējo. Tas nodibinās saikni starp robežu, pūķi un ēnu. Reach saņems pilntiesīgu pūķa kungu, pūķa spēks palielināsies, un es varēšu iznīcināt Nirfea burvību. Palīdzība nāks vēlāk.

— Sapratu! — es apņēmīgi pamāju un aizvēru acis.

Eirena satvēra manu roku, es saviebos, gatavojoties sāpēm. Tērauds pieskārās manam pirkstam… Cik auksti!

— Mēness!

Man ne reizi vien ir nācies ziedot asinis klīnikā, un tas vienmēr bija daudz sāpīgāk nekā tagad. Es vēl neesmu izjutusi neko citu kā tikai aukstu, bet šis "Ak!" kaut kā tas iznāca pats no sevis. Tīri instinktīvi. Efekts mani pārsteidza! Pārsteigumā es plaši atvēru acis un paskatījos uz dralordu. Un tas ir uz manis. Ņemot vērā, ka viņš turēja manu ievainoto pirkstu mutē, tas izskatījās smieklīgi.

Tas ir tik smieklīgi, ka mani nervi neizturēja tik smagu pārbaudījumu, un es izplūdu smieklos. Un tad viņa izplūda smieklos, nokrītot viņam uz krūtīm. Pat asaras tecēja.

Tomēr es ātri nomierinājos. Nebija laika ilgstošai emociju izpausmei. Meitenēm uz galdiem tur nav smieklīgi.

— Eirēna? — viņa sauca nepaceļot acis. — Vai tu runāji par šo skūpstu? Par skūpstu uz… pirksta?! — es atkal iesmējos un joprojām skatījos uz dralordu.

Beidzot viņš atlaida muti un ar akmeņainu seju atbildēja:

— Nē.

Mēs atkal paskatījāmies viens uz otru un kopā izplūdām smieklos. Pilnīgi histēriski!

Nedaudz dusmīgs dralords ar zobena asmeni pārcirta sev pāri plaukstai. Asinis izplūda straumē. Nu vai tā man likās…

"Ak…" Es aizvēru acis, saraujos un sāku muldēt: "Es nevaru jums atmaksāt natūrā." Tev ir ļoti liela roka, es vienkārši nevaru… to visu noskūpstīt. Nu, šis… man īsti nepatīk asinis… — es ar vienu aci palūrēju un atkal aizvēru acis.

"Tev nav jāskūpsta mana roka, Ēn." "Tev mani vajag noskūpstīt," tika dzirdēts ļoti tuvu.

Lēnām pacēlusi galvu, viņa iebāza skatienu vīrieša zodā, kas bija pārklāts ar viegliem rugājiem. Starp citu, ļoti pievilcīgs zods. Viņa gāja tālāk… Viņa apstājās uz lūpām, iezīmēja to izliekumu un norija noriju. Viņa izskatījās augstāk… Viņa satikās ar mirdzoši zaļām acīm… It kā nobijusies viņa steidzīgi atgriezās pie lūpām.

Iespējams, manas nolaistās skropstas kalpoja kā signāls, vai arī Eirenai tajā brīdī laiks nesasala, un viņš vēl atcerējās ārā notiekošo…