Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

basās kājas. Viņa juta, jūtot nepilnības. Tad viņa man pasniedza vēl vienu mazu pudelīti un pārmeta:

— Lūk, tas ir kājām. Tavas kājas izskatās kā parastam cilvēkam, kurš nezināja kurpes!

Protams, viņa to noraidīja, taču ceļojums tiešām nebija vislabākajā iespaidā uz maniem pārgājieniem nepieradušajiem papēžiem, un šeit nebija arī līmējošā apmetuma. Vispār es nolēmu neignorēt vietējo kosmētiku.

Pastāstījusi par smērēšanas un berzes mērķi, sieviete aizgāja, un es ar pārsteigumu atklāju, ka pēc viņas pieskāriena uz manām kājām nav palikušas ādas klepus… Maģija?!

Izrādījās, ka pie manis bija viesojies dziednieks. Un, ja tā, es sāku smērēt visus produktus uz savas ādas, un es nekādā gadījumā negatavojos ballei parīt. Ja rodas iespēja skriet vēlreiz, tad man pēc iespējas jāatbrīvojas no lieka diskomforta.

Man pašaprūpe vienmēr ir bijusi kaut kas līdzīgs meditācijai, tas palīdzēja novērst uzmanību no sliktām domām un būt apņēmības pārņemtam dzīvot nākamo dienu un darīt visu iespējamo… Iepriekš māsas meklējumos, tagad lai pēc iespējas ātrāk satiktos ar Vasiļinu.

Un pret vakaru atnāca Gaero. Kad aiz viņa aizvērās durvis, atstājot mūs vienus vienā mazā istabiņā, kļuva pavisam neomulīgi. Īpaši akūti apzinājos, ka ģērbjos tikai brīvā, garā lina krekliņā vai ko līdzīgu.

Nirfīts klusēdams skatījās uz mani, iespējams, trīs minūtes. Es arī klusēju. Es neredzēju jēgu viņam kaut ko stāstīt, un viss mans nestabilais garīgais līdzsvars, kas iegūts ar grūtībām, sabruka. Un pie visa bija vainīgs viņa skatiens. Tādus skatus esmu redzējis ne reizi vien. Cvetkovs uz mani paskatījās tikpat uzmācīgi. Es redzēju tādus vīriešu skatienus, kad nācām kopā uz pieņemšanām un ballītēm: alkatīgi, izslāpuši, izģērbušies…

Nekromants izskatījās tā, it kā pēc mirkļa viņš man uzbruktu, un tad maz ticams, ka kaut kas mani izglābs.

Neuzbruka. Es savaldījos.

— Vai pastāstīsi, kur paslēpi zobenu? — viņš sausi jautāja un pat novērsās.

— Kādu vēl zobenu? — Es izlikos, ka nesaprotu.

— Neuzvedies kā idiots! — viņš kliedza. "Tu noteikti viņu atvedi uz pili." Pastāsti man, kur tu to paslēpi? Un neuzdrošinies melot.

Viņa jautājums radīja cerību, ka Liza nav pieķerta un viņai izdevies nokļūt Drakendortā.

"Man tāda nav," es nemeloju ne kripatiņas.

"Man ir liela vēlme meklēt." Un, ticiet man, es pārmeklēšu pat visslēptākos nostūrus, — nekromants ļauni pasmīnēja.

Spriežot pēc izskata, Bad Guy nerunāja par stūriem šajā mazajā telpā, un man palika slikti. Ar grūtībām norijot siekalas, kas no bailēm bija kļuvušas viskozas, es atkārtoju:

– Šeit nav zobena.

— Kur viņš ir? — Gaero gāja man pretī.

— Es nezinu.

Es tiešām nezinu. Es nezinu, kur tagad atrodas Liza.

Nekromants gāja man garām un apstājās pie loga. Paskatījās ārā. Tad viņš man pamāja:

— Nāc šurp un paskaties. Varbūt tu kādu atpazīsi,” viņš rūgti pasmaidīja.

Manās krūtīs kaut kas iegrima. Uzmanīgi, it kā baidīdamies uzkāpt uz izkaisītām pogām, es piegāju pie loga. Bet, tiklīdz viņa paskatījās ārā, viņa atlēca, atkāpās un, uzkāpusi uz garas apmales, gandrīz nokrita. Viņa ar grūtībām turējās, pēdējā brīdī satverot gultas galvgali. Viņa apsēdās.

“K-k-kas tas ir…” mēle no šausmām nepaklausīja, un žoklis trīcēja.

Logu rāmja otrā pusē smīnēja divi līķi. Divi staigājoši mirušie virzījās uz logu tieši tajā brīdī, kad es paskatījos ārā. Tikai mirklis, bet man izdevās ieraudzīt izkropļotas sejas, sastingušas acis, izvirzītas mēles… un raksturīgas svītras uz kakliem, kuras ieraugot uzreiz prātā ienāca jēdziens “žņaugšanas vaga”. Neskaitāmu detektīvu skatīšanās rezultāts neviļus palika atmiņā.

— Vai jūs neatpazīstat vecas paziņas? — jautāja Plohish. — Viņi tevi atveda uz šejieni.

Nebija iespējams neatpazīt Buku un Smirdīgo. Pārāk krāsains pāris. Un nebija jēgas liegt mūsu iepazīšanos.

— Kas ar viņiem noticis? “Es pamirkšķināju pret savu gribu, un pār maniem vaigiem tecēja asaras.

Jā, man viņus bija žēl! Šie divi man neko sliktu nenodarīja, viņi vienkārši zaudēja dzīvību, jo pazina mani.

"Viņi tika pratināti un pēc tam pakārti." Un tad es viņus vēlreiz nopratināju. Mirušie nemelo, vai zini?

Man palika slikta dūša. Mana galva sāka griezties, un Gaero turpināja:

“Viņi stāstīja smieklīgas lietas: kā viņi gribēja paskatīties uz kailo nyeru un kā viņa paķēra zobenu un nolēma bēgt, bet tad pārdomāja. Un vēlāk pils priekšā viņa uzbūra burvju gaismas un skaistas drēbes. Tik laba nyera visus izglāba no čūskas kublas,” to sakot, nekromants lēnām tuvojās, liekot viņiem virzīties arvien tālāk pa gultu.

Kad viņš beidza, es jau gulēju ar aizvērtām acīm, un Gaero karājās virsū, un es jutu viņa elpu uz savas ādas. Viņš pēkšņi ienira zemāk — tur, kur krekla audums skaidri sekoja manas krūškurvja kontūrai. Viņš nobrauca ar degunu pa dobumu, kas pārklāts ar audumu līdz manam zodam, iekoda apakšlūpā un paraustījās. Aiz bailēm es gulēju un nekustējos, lai gan gribēju nospļauties un noslaucīt sevi un pēc tam desmit reizes izmazgāt muti ar ziepēm.

Bet kas viņu atturēja?

Nē, tas noteikti ir brīnišķīgi, bet man nav ne mazākās ilūzijas par šo necilvēku. Esmu pārliecināts, ka viņš nav pieradis liegt sev vēlmes. Es neesmu pieradis atkāpties, kad runa ir par informāciju.

Savācis savu testamentu, es jautāju:

— Kāpēc tu apstājies?

Tik tiešu jautājumu no pārbiedētā upura nekromants acīmredzami nebija gaidījis.

— Vai vēlaties, lai es turpinu? "Sliktais puisis pagriezās un uzmanīgi paskatījās uz mani.

Viņa pārsteigums mani neizbēga.

"Es gribētu, lai jūs nomirstat sāpīgā nāvē," es mierīgi atbildēju.

Es nemaz nejutos tik mierīga, taču jau sen biju iemācījusies savaldīt sevi dažādās situācijās. Un tagad esmu mobilizējusies, atguvusies no pirmā šoka pēc dzīvo mirušo ieraudzīšanas.

— Tas ir iespējams. Tādi cilvēki kā es bieži riskē. Bet no mums abiem tu nomirsi daudz agrāk. Bet vispirms es patiešām izdabāju savām mazajām vājībām, ticiet man. Un tad es uzzināšu, kur tu paslēpi zobenu.

Viņš nedraudēja, viņš paziņoja faktu! Tāpēc es nesteidzos. Viņš zināja, ka tik un tā sasniegs savu mērķi. Varbūt pat pagarina baudu. Gaidīšanas reizēm ir gaišākas par mērķi.