Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Neko vairāk man neteicis, nekromants aizgāja.

Iepriekš apraudājusies es aizmigu. Visu nakti es sapņoju par mirušām sejām, kas skatās ārā pa logu, un tām pievienojās Grapa, Liza un sargs, kurš palīdzēja mums meklēt Lunāras gredzenu.

Es ik pa brīdim pamodos, vēloties, lai istabā būtu aizkari un tajā iekļūtu draudīga bāla gaisma. Ārā kaut kas krakšķēja un krakšķēja. Šķiet, ka nemirušie, paklausīgi Gaero gribai, patiešām turpināja klīst pa zālienu

Apsedusi galvu ar plānu segu, es turpināju ieslīgu miegā, tāpēc pamodos šausmīgi salauzta. Pēc pamošanās dziednieks mani atkal apmeklēja, un es nevilcinājos sūdzēties par Gaero iebiedēšanu un galvassāpēm.

Un brīnums! Laipna sieviete ar bargu seju un rupjām manierēm palīdzēja to noņemt. Pēc vienkāršām ūdens procedūrām mazā vannasistabā mani pabaroja ar saldu putru un sviestmaizēm ar aukstu gaļu. Es apēdu katru pēdējo drusku. Man vajag spēku. Es nedomāju šeit palikt. Es aizbēgšu pie pirmās mazās iespējas, pat ja man būs kāds jānogalina.

Taču ne tajā, ne nākamajā man neizdevās pietuvināties ne par kripatiņu tuvāk mēģinājumam aizbēgt. Mani gandrīz nelaida ārā no istabas. Tikai vakarā mūs atkal aizveda mazgāties, un atkal Nirfat apsargu uzraudzībā.

Es mēģināju lūgt, lai kalpones piezvana Grapai, bet man paziņoja, ka Erliniem ir aizliegts ar mani sazināties. Esot istabā, es vairs neliecos pret logu. Pietika ar vienu reizi, lai pārliecinātos, ka Bukhs un Smirdīgais, paņemiet savas dvēseles, Pūķis, kā šeit saka, joprojām ir tur. Man nebija vēlēšanās tos apbrīnot. Bet man izdevās pierunāt vienu no istabenēm aizsegt manu logu uz nakti, un es gulēju salīdzinoši normāli.

Viņi mani pamodināja gandrīz pirms rītausmas. Un atkal rīts sākās ar dziednieka vizīti. Viņa lika man izģērbties un vēlreiz apskatīja visus zilumus. Viņa dziedināja to, kas nebija paspējis izārstēties, un tad nodeva mani istabenes rokās.

Kaut kur pēc pusdienām viņi mani aizveda uz otro stāvu parastā istabā, kur sāka mani ģērbt un lokot matus. Tajā pašā laikā viņi skatījās uz mani nevis kā uz līgavu, bet kā uz upuri. Un man tas nemaz nepatika.

— Pastāsti man, kas notiek? — es prasīju. "Jūsu sejas izskatās tā, it kā jūs tūlīt sāktu dziedāt bēru dziesmu."

Bet kalpones neteica ne vārda. Lai gan viena, jauna, pat jaunāka par Lizu, skaidri gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās. Un tad es izlēmu par triku.

"Gribu uz tualeti," viņa teica, kad paliku gaidīt, kas zina, ko man ierādītajā istabā otrajā stāvā uz gatavošanās laiku.

Mani pieskatīja glīta, miegaina izskata dāma un otrā, tā pati jaunā kalpone, kuru sauca Hanni.

— Hannij, izlaidiet Njeru un turiet viņas kleitu! — vecākais pārraugs pavēlēja, neapmierināti uzlūkodams mani.

Patiešām, gara apakšmala var radīt nopietnas problēmas tualetē.

Kad mēs ar Hanni bijām divatā, es pārtraucu viņas impulsu pacelt savu apakšmalu un ātri ierunājos:

— Hunny, kas notiek īpašumā? Kāpēc visi kalpi ir tik nobijušies? Pasaki man lūdzu?

Meitene izskatījās apmēram sešpadsmit gadus veca vai varbūt pat jaunāka. Paskatījusies sānis uz durvīm, viņa karsti čukstēja:

— Nirfeats ir ieradušies lielā skaitā, Nyera. Meitenes tiek taustītas. Viņi mani atsūtīja uz šejieni, lai es nepiekrītu viņiem. Labi, ka Lizas šeit nav, vai arī…

— Vai tu biji ar viņu draugos?

Meitene pamāja.

— Kas viņai vainas, nyera? Vai viņa ir dzīva?

— Kad mēs aizvakar pēdējo reizi redzējāmies, viņa bija dzīva. Ceru, ka kopš tā laika nekas nav mainījies,” es nepārprotami neatbildēju.

Viņa pati baidījās, ka neredz otro iedzīšanu.

Vai Lizai izdevās nokļūt Drakendortā? Un, ja viņai tas izdevās, vai viņi viņai ticēja? Es ļoti gribēju ticēt, ka Vasiļina izdomās, kā man palīdzēt. Varbūt Nazis var kaut ko darīt? Vai tā ir taisnība, ka pēdējā laikā pilnībā pārstāju sapņot par skaisto blondo vīrieti, vai arī esmu tik nogurusi, ka neatceros savus sapņus?..

Protams, tas bija Indētājs. Precīzāk, tā prombūtnē. Šis burvju zobens mums palīdzēja satikt arī Vasiļinu. Žēl, ka nevarēju izmantot šo maģiju…

Un tad es gandrīz aizsmaku gaisu no šādas domas: "Vai es varēju izmantot zobenu, lai vienkārši aizvestu sevi pie māsas?"

Liza teica, ka šie zobeni spēj uz daudz ko.

Mani vaigu kauli sarāvās krampjos no manas lēnprātības. Bet tagad ir par vēlu par to domāt. Tomēr, kad es sapratu, ka zobens to visu dara, man jau bija aizliegts to izmantot.

— Un kalpi baidās… Kuram tad nav bail no Nirfeats? Viņi ir kā ellē bailīgi. Un viņi dara, ko vēlas. Viņi jūtas kā saimnieki. Vakar Nier Gaero uzmodināja mirušos un izklaides nolūkos nosēdināja viņus uz Mashun. Viņi grauza viņa kāju. Tagad viņam ir drudzis. Viņš droši vien mirs…” meitenes acis piepildījās ar asarām, un viņa tās ātri noslaucīja.

— Kā ar Erlīnu Grapu? Vai jūs varētu nodot piezīmi?

— Neprasi pat nier! Viņi viņu sodīja. Kad jūs aizbēgāt, Erlessa tajā pašā dienā pavēlēja viņu ieslēgt savās kamerās. Viņa daudz zvērēja. Tāpēc es pie viņas neiešu, pat nemēģini viņu pārliecināt! Un, tiklīdz nirfi ieradās lielā skaitā, pārējiem Erliniem tika aizliegts klīst pa pili līdz apskatei. Un uzmini ko? Mums šķiet, ka tas nemaz nav šovs. Ērls un Erlessa sākumā bija laimīgi, taču viņi smagi strādāja, lai nodrošinātu, ka viss ir visaugstākajā līmenī. Un tad grāfs ieslēdzās birojā kopā ar Njē Gaero un iznāca baltāks par palagu. Tagad arī viņi kratās. Šķiet, ka viņi paši nav laimīgi, ka viņi to visu sāka.

Es saspringu vēl vairāk, atceroties nekromanta vārdus. Pat manas plaukstas svīda, un es paskatījos uz tualeti uz sāniem. Nav grēks lietot…

— Bet ko tad viņi dara? — uzdeva retorisku jautājumu.

— Es par to nezinu. Bet kalpotāju vidū klīst baumas, ka viņi mūs visus nogalinās, punkts…

Mēs skatījāmies viens uz otru, un tad pie durvīm pieklauvējām. Mēs pat kliedzām no pārsteiguma.

— Hunny? Kāpēc tik ilgi? — kašķīga balss no ārpuses lika meitenei sarauties un noslīkt.

"Nesaki Tonnai, ko es tev teicu šeit," viņa čukstēja.

Es pamāju un augstu pacēlu galvu un izgāju