Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— Neuzdrošinies mani salīdzināt ar to dienvidnieci!

Pūķa sašutums mijās ar nicinājumu.

“Nu kā lai nesalīdzinu? Klīst baumas, ka dzintarais ir ārkārtīgi nesaturošs savā iekārē un slauc zem sevis visas sasniedzamības ēnas.

"Uhh! Jūs runājat pretīgas lietas! Mums nav vajadzīgas visas ēnas, mums vajag tikai šo! Viņai ir taisnība, un es kļūstu traks, atrodoties blakus, kamēr jūs veicat ceremonijas!

"Patiesībā es cenšos mūsu labā, bet jūs nepalīdzat." Pret! — es skaļi atcirtu un aizsedzu sevi no pūķa emocijām ar vairogu.

Frostam tas riebās, kad es to darīju, taču arī man tas nebija viegli. Viņam nepietika izmantot manu stāvokli un pasliktināt visu, domājot, ka viņš rīkojas labā. Viņš tā nerīkotos, ja būtu izveidojusies saikne.

Es nopūtos, saprotot, ka tas ir tieši tas, ko pūķis vēlas. Bet Amira ir sieviete no citas pasaules, ar viņu nav iespējams citādi. Pūķa ciltstēvs redz, kā es viņas klātbūtnē cenšos nesagrozīt lietas, kad manās acīs kļūst tumšs, un prātā nāk simts tūkstoši ideju, kur un kā tieši sagādāt mums abiem prieku…

Par to domājot, es piegāju pie Amiras kambariem un pieklauvēju.

21. nodaļa. Dzīve! Kā es mīlu dzīvi! Viņa ir skaista!

Rongholas pils, Kirfarong Reach

Man šodien bija jāskatās dralordam acīs. Es tikko biju iekārtojusies gultā, kad pie durvīm pieklauvēja. Atceroties, ka Finbārs apsolīja nosūtīt Beru Kūlstounu, es negribīgi vilkos, lai to atbloķētu. Bet uz sliekšņa bija neviens cits kā robežu valdnieks pats Kirfarongs.

— Vai esi nomainījusi drēbes? — viņš ar vilšanos un atvieglojumu reizē jautāja.

Tas bija tik acīmredzami, ka es pasmaidīju.

— Bet neej gulēt slapjš. Auksts.

"Tieši tā," viņš pasmīnēja, bet tad kļuva nopietns. — Parunāsim?

Atkāpjoties, es iegāju viesistabā un apsēdos uz dīvāna. Finbārs ienāca un ieņēma savu vietu pretējā galā.

— Tu tik ātri atgriezies… Kā klājas Nisam? Viņai viss kārtībā?

"Es to iedevu Beru." Es nolēmu, ka būtu labāk, ja viņš par viņu parūpētos. Viņam tas ir noderīgi.

— Vesels? Kādā nozīmē tas nozīmē? — Es nesapratu, ko viņš ar to domāja. Un tad pēkšņi es sapratu! — PAR! Tātad viņi ir kopā? — viņa bija sajūsmā, atceroties, kā Bērs pieķēra Nisu savam vilkam un cik meitene tajā pašā laikā bija samulsusi.

Tagad mana greizsirdība, kas uzliesmoja pilnīgi bez iemesla, ir rimusies.

— Nē, man par lielu nožēlu. Bet varbūt šodien kaut kas mainīsies? — draklords cerīgi pasmaidīja.

Viņš runāja par citiem, bet skatījās uz mani tā, ka dubultā nozīme bija viegli nolasāma. Mana mute uzreiz kļuva sausa, un es piecēlos, lai ielietu sev ūdeni. Bet drīzāk, lai nebūtu tik tuvu šim vīrietim. Kļuva arvien grūtāk nepadoties drakloda valdzinājumam, it īpaši pēc tik notikumiem bagāta vakara.

Bet es neredzēju jēgu attīstīt attiecības, jo ļoti drīz es došos mājās. Un, ja man neizdosies, tad… Tad padomāšu.

— Nedaudz ūdens? — viņa ieteica slēpt apmulsumu.

— Nē paldies. Labāk pastāsti, kas te īsti notika? — jautāja Finbārs.

Es nopūtos un nolēmu būt vismaz puslīdz godīga.

"Nisa man atzina, ka viņa ir k'ha-ter un ka uzbrukuma laikā viņa mūs apklāja ar savu maģiju. Pēc ēšanas viņa jutās labāk. Mēs runājām, un es uzzināju, ka viņa var runāt ar ledu un ūdeni. Viņa teica, ka tas nav grūti, tāpēc es lūdzu viņai par labu. Vēlējos noskaidrot, kas noticis ar vīrieti, kurš kopā ar mani iekļuva lavīnā kalnos. Es… Es pamodos viena zālīšu būdā, un es nezinu, kas ar viņu notika. Es nezināju, ka no Niisaras tas prasīs tik daudz enerģijas, citādi es nebūtu ļāvis viņai mēģināt!

Bija sajūta, ka es basām kājām staigāju pa žileti. Viena neveikla kustība un notiks kaut kas nelabojams. Finbārs mani pieķers melos un apsūdzēs burvju zobena zādzībā. Vai arī viņš atkal sāks runāt par Zemi un tad pasludinās mani par Nirpheat, un es nonākšu laukumā būrī. Tas ir labākajā gadījumā, un sliktākajā gadījumā viņš man vienkārši izpildīs nāvessodu uz vietas. Nemaz nešaubījos.

Draklords neko nejautāja un ne par ko neapsūdzēja, bet vienkārši aizbēga no maniem kambariem. Es neizpratnē skatījos uz durvīm, kas aizcirtās aiz viņa.

— Un kas tas bija? — viņa neizpratnē nomurmināja.

Domājot, kas izraisīja šādu reakciju, viņa atkal apsēdās uz dīvāna un sāka gaidīt, un ne velti. Apmēram divdesmit minūtes vēlāk parādījās North.

— Nyera Amira, draklords atvainojas par savu pēkšņo aiziešanu, taču tam ir iemesls. Jūs teicāt, ka nepiedosiet sev, ja kaut kas notiktu ar jūsu kalponi Niisaru, tāpēc viņš nevarēja atļauties tērēt laiku skaidrošanai.

— Es neko nesaprotu! Ziemeļi, kas ar Nisu vainas?

"Lietas izrādījās daudz sliktākas, nekā mēs domājām." Bet tagad, kad draklords saprata viņas stāvokļa iemeslu, viss būtu kārtībā. Viņa burvība ir pietiekama, lai viņa paliktu dzīva.

Severs pieklājīgi paklanījās, un pat manas acis satumsa. Es satvēru sekretāru aiz kamzola atlokiem un pakratīju.

— Kas?! Nis… Viņa nav… Saki, ka ar viņu viss būs kārtībā!

— Nomierinies, ieguva Ēnu! Sliktākais ir beidzies. Ne velti Nyer Kenrig ir labākais dziednieks Kirfaronā. Taču Niisara kādu laiku paliks viņa aprūpē. "Neuztraucies un ej gulēt," Severs sāka mani mudināt.

Atlaidu sekretāri un atkāpos, juzdamās neveikli.

— Piedod… es vienkārši uztraucos.

— Nekas, nyera. Notiek. Pats Draklords jums pastāstīs sīkāk, ja uzskatīs par nepieciešamu. Un tālāk. Ja plānojat ar viņu lidot rīt, esiet gatavs pēc brokastīm. Kas man viņam jāsaka?

"Pastāstiet viņam, ka es ar nepacietību gaidu lidojumu, un manā vārdā paldies viņam par palīdzību."

"Paldies tev pašam," sekretāre pasmaidīja.

Novēlējis man ar labu nakti, viņš aizgāja un es devos gulēt. Kādu laiku viņa griezās no vienas puses uz otru, uztraucoties par Nysu, un tad sauca kaķēnu, kas bija kaut kur pazudusi.

— Puķe, ej gulēt.

— Nebrauks. Esmu apvainojies uz tevi! — viņš teica no kaut kurienes ģērbtuves.

Kaķa daba joprojām lika par sevi manīt, izpaužoties tik smieklīgos sīkumos. Viņš pastāvīgi