Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Esmu dīvains cilvēks. Tā vietā, lai uztraukties par uzbrukumu, priecājos, ka viss beidzās labi. Izbaudu vannu, ēdienu, siltumu… Kāpēc uztraukties, ja viss beidzās labi?

Es nevarēju izmest no galvas dralorda tēlu, kurš kā filmas varonis tika galā ar pēdējo briesmoni. Un lidot uz pūķa ir absolūti fantastiski! Šķiet, ka nevarēšu aizmigt. Tāpēc ar nepacietību gaidīšu rītu, kad atkal pacelsimies lidojumā.

Es tik daudz sapņoju, ka iztēlojos sevi lecam no pūķa muguras un steidzos ar snovbordu uz vietām, kur neviens nekad nav bijis…

— Nyera Amira, es pastāstīšu saviem mazbērniem, kā pati Pūķa ēna mani pabaroja! — Nis, kurš bija diezgan atdzīvojies, pateicās. — Atcerieties, ja jums nepieciešama palīdzība vai padoms, jūs vienmēr varat sazināties ar mani. Pat ja tas ir kaut kas ļoti intīms. Kaut ko tādu, ko nevar uzticēt nevienam citam. Es apsolu, ka paturēšu tavu noslēpumu pat no Draklonda.

Viņa skatījās uz mani tieši un runāja no sirds, bet es tik un tā jutu, ka tur ir āķis. Varbūt viņa tagad dod mājienu uz zobenu? Un tomēr es nevarēju ignorēt viņas impulsu.

"Tur ir kaut kas, Nis…" Es vilcinājos un precizēju: "Tu tiešām nevari pateikt Draklordam?"

— ES neteikšu! Viss paliks starp mums. ES zvēru!

— LABI. Tad… Vai jūs varētu kaut kā uzzināt, vai viens cilvēks ir dzīvs? Viņš man bija dārgs manā iepriekšējā dzīvē, pirms es kļuvu par Pūķa ēnu.

Runāt ar Nisu par Ruslanu izrādījās nedaudz neveikli, un es jutos apmulsusi pret savu gribu.

Kalpone impulsīvi satvēra manu roku un runāja:

— Nyera Amira, tu neesi pirmā Ēna, kura pirms tikšanās ar draloru bija iemīlējusies citā. Ēnām bija jāpārtrauc saderināšanās ar savu mīļoto. Tas ir normāli, ka jūs neesat aizmirsis šo cilvēku un uztraucaties par viņu.

Es pamāju ar galvu, priecājos, ka viņa visu saprata pareizi. Pēc tam melot Niisarai bija divtik nepatīkami, taču es neuzdrošinājos atteikties no savas leģendas. Ne tagad. Agri…

"Es neko daudz no pagātnes neatceros, bet mēs ar viņu nebijām saderinājušies. Vispār šis vīrietis nebija mans līgavainis, bet šodien pēkšņi atcerējos, ka mēs kopā kalnos iekļuvām lavīnā, un tad es pamodos ārstniecības augu mājā. Viens. Nis, vai tu vari uzzināt, vai viņš izdzīvoja? Ar šo man pietiks.

Es baidījos, ka meitene man sāks jautāt, kā tas viss notika, kur tieši un citas detaļas, bet viņa vienkārši teica:

— Sapratu. Man vajag daudz ūdens.

— Vannas istaba?

— Labi!

Entuziasma pilni, mēs kopā steidzāmies uz vannas istabu.

— Atvainojiet. Es aizmirsu noskalot ūdeni…” Es saraucu degunu.

— Nekas. Tātad vēl labāk. Tas uzlabos burvību. Nyera, stāvi šeit un samitrini plaukstas.

Es darīju, kā viņa lika, un Niissara ieņēma vietu akmens bļodas otrā pusē, arī iemērca rokas un sāka dziedāt.

Nē, tā nebija dziesma! Nys nolasīja burvestību man nepazīstamā melodiskā valodā, un man pa pakausi saskrēja elektrība. Ūdens akmens bļodā plūda koncentriskos apļos no malām uz centru. Pulsēja arvien biežāk, bet nekas cits nenotika. Es vēroju viļņojošo virsmu it kā apburta, tāpēc vilcinājos, kad Niisara apklusa un gāzās pāri sāniem ūdenī. Sapratusi, ka meitene ir zaudējusi samaņu, es lecu viņai pēc un ātri, cik vien varēju, pacēlu viņas galvu virs ūdens.

— Nis! Jauki! — uzsaucu, uzsitusi kalponei pa vaigiem.

Viņai nebija laika pietiekami iedzert, taču viņa joprojām nenāca pie prāta.

Tikai tagad es atcerējos viņas vārdus par maģisko spēku izsīkumu un nolādēto. Ko viņai tur vajadzēja? Sniegpārsla?

Teorētiski viss, kas viņai bija nepieciešams, tika glabāts viņas guļamistabā, bet es nevarēju atstāt Nysu ūdenī. Vanna bija pietiekami dziļa, lai notiktu kaut kas neatgriezenisks. Taču mani mēģinājumi vest meiteni pie prāta bija nesekmīgi.

Mēs neaizvērām vannas istabas durvis, un Cvetiks, trokšņa pamodināts, skrēja, izjucis un absurdi miegains. Īpaši smieklīgi izskatījās viņa labais sāns, nevienmērīgi klāts ar sasmalcinātiem apelsīnu pumpuriem.

— Vai tu esi traks?! Vai vēlaties izmantot maģiju, kad viņa ir izsmelta? Tātad mēs to saņēmām! — Viņš sāka mani rāt.

— Ak! — es biju šausmās. — Cik nopietnas būs sekas?

— Iespējams, ļoti nopietni!

es nošņācu. Tas ir tas, ko nozīmē neizprast maģijas sarežģītību. Es pat nedomāju apturēt nabadziņu, bet viņa ar prieku mēģināja iegūt Pūķa ēnu. Garīgi aizrādīdama sevi par savu stulbumu, viņa jautāja:

— Puķe, kā es varu viņai palīdzēt? Nis kaut ko teica par sniegogu un salnu ogu novārījumu…

– Šausmas! Abi ir tīra inde! Neuzdrošinies to darīt pats!

"Es nedomāju," es aizelsusies nomurmināju, mēģinot izcelt Niisaru no vannas istabas.

Tik trausla pēc izskata meitene izrādījās pārsteidzoši smaga. Un man traucēja ar ūdeni piesātinātais garais svārki siltais halāts, ko pēc peldes uzmetu pāri naktskreklam. Viņš arī pieņēmās svarā un apmulsa kājās. Padodoties, es iesēdināju Nisu atpakaļ ūdenī un izmetu viņu no ceļa. Tad viņa pati izkāpa no bļodas un, sagrābusi kalponei aiz padusēm, beidzot izvilka viņu ārā. Nolikusi zem galvas kaudzi dvieļu, viņa jautāja kaķēnam:

"Sekojiet viņai acu priekšā, un es izsaukšu kādu palīgā." Kāds, kurš saprot visu šo burvību…

— Nekādu problēmu! Vienkārši nomainiet drēbes. Koridoros ir auksts, un jūs visi esat slapji. Un šis… Atnes man kaut ko ēst tajā pašā laikā, citādi tu man neatstāsi ne kripatiņas,” viņš pārmetoši teica. — Un es pamodos ar lopisku apetīti. Un vispār es šodien esmu tik daudz pārdzīvojis! Esmu tik daudz pārdzīvojis! — viņš asarīgi pabeidza.

Es netērēju laiku drēbju maiņai. Spriežot pēc Niisara stāvokļa, sekundes varētu skaitīt. Bet, līdz ādai slapjā kreklā izlecot aukstajā koridorā, es to acumirklī nožēloju. Nē, man joprojām nebija auksti. Vienkārši tik neizskatīgā stāvoklī mani atklāja draklords, kurš pagriezās aiz stūra.

Sākumā Finbārs samazināja ātrumu un izbrīnīti skatījās uz mani, un tad steidzās man pretī.

— Amira, kas noticis? Kāpēc tu… esi tāds?

Ar ievērojamu piepūli viņš paskatījās prom no manām krūtīm un ieskatījās manās acīs.

Muļķības! Tagad viņš zina, cik daudz es… Nu, labi, lai ir auksti.

Viņa satvēra viņa roku un pavilka līdzi.