Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

tas bija? — viņa ar neskaidru mēli jautāja, atkal sāņus skatoties uz mirušo ķēmu.

— Nirfeat radības. Es nezinu nosaukumu. Jūs nevarat tos visus atcerēties.

Es tikai pamāju ar galvu un, uzmanīgi atbrīvojoties no viņa rokām, devos uz tuvākā līķa pusi. Man ir jāskatās uz briesmoni tuvplānā, lai manas panikas smadzenes pieņemtu realitāti. Es pārliecinājos, ka tas ir miris un nenodarīs nekādu ļaunumu.

Ieraugot pretīgo, nāves smīnā saviebto purnu, pretīgo iekšu smaka lika kuņģim iesist rīklē. Uzlecot augšā, es pagriezos un, paskrienot dažus soļus, noliecos uz pusēm. Viss, ko es ēdu krodziņā netālu no Lankas, iznāca no manis.

Šajā vājuma brīdī kāds uzmanīgi turēja manus matus. Un arī es, lai nenokristu, kad man sāk trīcēt kājas. Es pateicībā satvēru drakloda roku.

"Amira, šeit ir ūdens."

Viņš pasniedza man kolbu.

"Es gribētu nomazgāt seju," es jautāju vārgā balsī.

Finbar to uzlēja man uz rokām, kamēr es mazgāju seju un iedeva kaut ko dzert. Viņš stāvēja netālu, kamēr viņa atnāca pie prāta. Mani pēkšņi sāka drebēt no aukstuma, un viņš mani ietina savā apmetnī. Viņš atkal mani apskāva. Es neatkāpjos. Pēc visa, ko mēs piedzīvojām, es gribēju kakao savām rokām. Un aizmirst, kā slikts sapnis, ka šādi monstri dabā patiešām pastāv.

— Kāpēc? Kāpēc viņi uzbruka? Viņi mani meklēja, vai ne? — viņa uzdeva jautājumu, uz kuru atbilde bija acīmredzama.

— Jā. Nirfi centās tevi iznīcināt, mana ēna. Tāpēc es tevi pavadīju kopš rīta. Es biju tur, gaidot nozveju katru sekundi, un es nekļūdījos.

— Bet kāpēc? — Es paskatījos viņam tieši acīs. — Par ko? Es viņiem neko neizdarīju. Viņi mani pat nepazīst!

Un atkal viņa aiz emocijām izplūda stulbumu. Galu galā ir skaidrs, ka tas nav par mani. Tas ir par viņu.

Draklords nolaida galvu. Viņš spēlējās ar saviem mezgliņiem, nedaudz skatīdamies no zem uzacīm, un nez kāpēc man bija kauns. Es jau zināju, ka bez Ēnas viņš nespēs pabeigt savu misiju. Reach un šeit dzīvojošos cilvēkus nevar izglābt. Kāda viņam ir izvēle?

Viņa sajuta vīrieša plaukstu. Viņa nedaudz saspieda pirkstus un, skatoties acīs, jautāja:

— Vai tu vari mani izglābt?

— Es darīšu visu, kas manos spēkos. Es nevaru tevi pazaudēt, Ēna.

Uzmetusi ātru skatienu uz radījuma līķi, es viņam uzsmaidīju.

— Un tu esi ļoti stiprs un drosmīgs, Finbar. Un… Ne čīkstošs. — pasmaidīju platāk. — Es… Godīgi sakot, esmu vienkārši šokā! Kā tu spēji tikt galā ar visiem? Viņi ir pretīgi un tik veselīgi!

Likās, ka dralordā būtu ievietota jauna baterija. Viņš uzreiz iztaisnojās, pagrieza savus varenos plecus, uzmanīgi paskatījās uz mani, un es pēkšņi jutos labā nozīmē mazs un trausls, un tas izrādījās necerēti patīkami.

Finbārs maigi satvēra manas rokas, viegli saspiežot pirkstus, un es piegāju mazliet tuvāk. Mana sirds atkal sāka sisties straujāk, taču šoreiz nepavisam ne no bailēm, bet gan no patīkama siltuma viļņa, kas pārņēma manu ķermeni.

Šī brīža burvību iznīcināja līdzdalībnieks. Satvērusi sevi aiz pleciem un bailīgi paskatījusies apkārt, viņa pienāca pie mums un jautāja:

— Lūdzu, piedod, dralord, bet kad mēs iesim uz pili? Šeit ir neērti… Ko darīt, ja briesmoņi uzbrūk vēlreiz? "Tajā pašā laikā viņa paskatījās uz mani ar klusu pārmetumu.

Atceroties viņas stāstus par draklordu ietekmi uz ēnām, es instinktīvi atkāpos no Finbāra un uzreiz to nožēloju.

Lai gan… Ilsanai taisnība. Mēs uzvedamies pārāk pavirši, ņemot vērā notikušo. Rong Hall omulīgā viesistaba, kamīns un silta sega, un pirms tam karsta vanna un vakariņas — tieši tas, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs. Jā.

"Jā! Šis! Un ne skūpsts ar brīnišķīgu vīrieti, kura skatiens liek manām kājām kļūt vājām! — mēģināju sevi garīgi pārliecināt.

Godīgi sakot, tas neizdevās pārāk labi.

— Es jau saucu pēc palīdzības. Pils komanda drīz būs klāt, — Niisara sacīja, apstājoties blakus Ilsanai.

Tātad viņa radīja šādu zvaigzni! Izskatās, ka tas ir kaut kāds signāls, nevis signāls! Nu, vai abi reizē.

"Mēs viņus gaidīsim un turpināsim ceļu," draklods sausi atbildēja Ilsana.

Mums nebija ilgi jāgaida. Pēc dažām minūtēm atskanēja zirgu klaidonis, taču pirmie gaismas lokā parādījās nevis viņi, bet lieli pelēki vilki, ne mazāki par zirgiem. Uz tiem brauca bargi karotāji, un uz lielākā, gandrīz melnā tēviņa ar pelēku purnu sēdēja pats Bers Kulstons.

Apbrīnojami!

— Kas ar tevi notika? — jautāja drošības dienesta priekšnieks, pieliecoties pie tuvākā nogalinātā briesmoņa līķa, un tad pārsteigts novilka: “Drako-viņš ir sencis!” Kur tu atradi tik skaistus vīriešus, hmm?

— Amira centās. — Dralords smīnēja un paskatījās uz mani sānis, it kā pārbaudītu, vai es netikšu aizvainots.

Man bija labi ar humoru.

— Bija lielāka iespēja, ka viņi mani atrada. Un Finbar kļuva tik izsalcis, kamēr viņš mani vēroja, ka viņš īsā laikā sasmalcināja tos salātos. Vai jūs?

Vīri saskatījās, un lielā Vēsstouna acīs pazibēja apstiprinājums.

— Bēr, paņem meitenes un ej uz pili.

— Un tu?

"Un mēs ar Amiru lidosim, lai neviena radība vairs neriskētu viņu iejaukties." Jūs taču neiebilstu jāt ar pūķi, vai ne?

Viņš atbruņojoši uzsmaidīja man.

Par ko var sapņot cilvēks, kurš pajūgā gandrīz nokrita līdz nāvei, bet pēc tam viņu gandrīz aprija nezināms dzīvnieks? Atceros, atceros, kakao, kamīnu, karstu vannu… Bet tas bija parasts cilvēks, nevis ekstrēms cilvēks, kas varēja nolidot pa nogāzi uz kājām piestiprināta dēļa.

— Es esmu par to! — viņa izpļāpājās, gandrīz vai čīkstot no patiesā sajūsmas.

Neapzinoties šo manas dabas pusi, Ilsana mēģināja mani apturēt:

— Amira, vai tu esi traka? Draklord, nāc pie prāta! Jūsu Ēna gandrīz nomira, un jūs atkal pakļaujat to riskam!

Finbārs paskatījās uz savu līdzdalībnieku ar necaurlaidīgu skatienu un sacīja:

— Pūķa maģija novērš jebkādu risku Ēnai, nyera. Lūdzu, nomierinies un seko Nier Coolstone.

Ilsana apklusa, sita skropstas tieši tāpat kā manējās. Viņu uzreiz izsauca Niss, kurš gaidīja blakus milzīgajam vilkam Beram. Viņa skrāpēja un glāstīja dzīvnieku, it