Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
Mans draugs satvēra zirgu aiz bridēm un paskatījās uz mani.
"Kāpēc jūs negājāt ar viņu pareizi, roku rokā?"
"Es nevēlos viņu nobiedēt pirms laika." Amira vēlas brīvību, tāpat kā citas ēnas. Viņa… Viņa nav tāda kā mūsu sievietes, Bēr. Bet, kad viņa mani pieņems, mēs brīvi staigāsim pa Šarotu, bet pagaidām… Būs nedaudz jāpaciešas. — Es nevarēju aizturēt nopūtu.
Bers Kūlstouns tikai pamāja ar galvu. Maz ticams, ka viņš saprata, ko es ar to domāju. Atvadoties viņam pamāju, es pieskāros zirga sāniem un izjāju no vārtiem.
Ar savu taktikas izvēli izdarīju pareizo izvēli. Mana maskēšanās darbojās, un mani pamanīja tikai Niisara. Precīzāk, viņai kaut kas bija aizdomas, bet es laicīgi iegriezos citā ielā. Viņš atstāja savu zirgu vienā no iestādēm un devās kājām.
Meitenes vienkārši staigāja pa pilsētu, pēc tam skatījās uz visādiem nieciņiem tirgū, runāja, smējās, un neviens man nepievērsa vairāk uzmanības, kā vajadzēja pievērst svešam cilvēkam.
Izsalkusi mana Ēna devās uz pašu krogu, no kurienes viņa tika nolaupīta. Negaidīta izvēle, bet tas mani netraucēja. Jaunais iestādes īpašnieks Sjerralanka pratināšanas laikā pastāstīja daudz noderīgu lietu, kas palīdzēja paņemt Konoru un atklāt viņa līdzdalībnieku tīklu, starp kuriem bija vairāki nirrfi. Atklāti sakot, dažreiz man šķita, ka Nirfeat infekciju nevar apturēt. Neatkarīgi no tā, cik daudz jūs viņus nogalināsit, kaut kur joprojām iznāks jauni…
Bet es biju mierīgs par Lanku. Bērs viņu rūpīgi pārbaudīja un apstiprināja, ka viņa ir godīga meitene, viņai nav nekāda sakara ar Konora lietām un viņa nesaistās ar nirfiem. Iespējams, viņas uzcītība un smagais darbs viņu izglāba no citu krogu darbinieku likteņiem.
Liktenis Lanku nelutināja. Viņa agri palika bez vecākiem, taču spēja noturēties un nezaudēt savu dzīvespriecīgo raksturu. Par laipnību pret manu Ēnu, par to, ka es neatstāju viņu grūtībās un centos viņu meklēt, kad viņa pazūd, es pavēlēju nodot šo krogu viņai.
Meitenes priekam nebija robežu, kad mani advokāti viņai paziņoja šīs ziņas un uzdāvināja aizzīmogotus dokumentus. Tagad no vienkārša arkla Lanka kļuva par sieru, taču nekļuva augstprātīga, bet nolīga labāko pavāru, ko varēja atļauties, un turpināja strādāt krodziņā, lēnām to aprīkojot. Mirana, vēl viena viesmīle, kas pazuda neilgi pirms Amiras, viņai pievienojās, un iestāde atkal atvēra durvis apmeklētājiem.
Nedaudz pagaidījis, iegāju Labajā Biezpienā, pagāju garām meitenēm, kuras vēl vilcinājās pie ieejas, un paņēmu galdiņu stūrī pie loga, pasūtot lētus dzērienus un īpašu biezzupu. Nekas pārsteidzošs. Piestāja parasts pilsētnieks, lai iekostu.
Godīgi sakot, ir pagājis ilgs laiks, kopš es tā staigāju starp cilvēkiem, neviena nepazīts. Tas bija smieklīgi.
Mana Ēna uz īsu brīdi pazuda virtuvē, bet drīz atgriezās kopā ar Lanku, un visi četri apmetās birojā pie svarīgiem viesiem. Pēc nedaudz vairāk kā divu stundu ilgas sarunas meitenes pameta krogu. Es atkal mirkli nogaidīju, pirms sekoju viņiem.
"Vai tas ir tikai es, vai arī viņu ir vairāk?" — Kaut ko sajutusi, es garīgi jautāju Frostam.
"Tā ir patiesība. Viņa pacēla radījumu. Nav bīstami, lai gan šeit bija daži nirfi.
Nirfeat eksperimenti ar dzīvniekiem parasti noveda pie briesmoņu parādīšanās, bet dažreiz parādījās pilnīgi īpašas radības, kuras nebija ļaunuma aptraipītas, bet bija apveltītas ar inteliģenci. Ar tādiem sastapās arvien biežāk, īpaši teritorijās, kur kādu laiku valdīja nirfi. Bet Kirfaronā tie joprojām bija reti.
Ēna un viņas svīta apmeklēja Kafizas aptieku, taču ilgi tur neuzturējās, pēc kā atgriezās pamestajā karietē un devās uz Rongholu. Pa ceļam meiteni pārņēma tumsa. Šoferis bija uzmanīgs, kāpjot pa līkumotu ceļu uz pili. Uzbrukums notika ap manāmu pagriezienu. Kur skatu bloķēja melns laukakmens un pundurciedra biezokņi…
19. nodaļa. Draklord, vai tu ar mani flirtē?
Ceļš uz Rong Hall pili, Kirfarong Reach
Tikai tad, kad apsēdos uz ērtā karietes sēdekļa, sapratu, cik noguris esmu. Uznāca miegainība, un kājas zumēja ne mazāk kā pēc krogā pavadītas dienas. Cīnoties ar miegainību, noglāstīju puķu kaķēnu, kura murrāja kā īsts kaķis.
Ilsana, atmetusi galvu un aizvērtus plakstiņus, snauda. Nu, vai izlikās. Nys izskatījās visjautrākais no mums visiem. Apsēdusies uz pretējā sēdekļa, viņa paskatījās ārā pa logu aiz aizkara. Lai gan ko varēja redzēt piķa tumsā?
Kariete ritmiski šūpojās un ik pa laikam atsitās pret bedrēm. Pēkšņi atskanēja stiprāka kratīšana, un Ilsana panāca. Ar trulu skatienu palūkojusies mums apkārt, viņa sasita lūpas kā pēkšņi pamodināts cilvēks un atkal atmeta galvu atpakaļ uz speciālā spilvena, kas aizstāja ratos galvas balstus.
— Kas notika? — pagriezies, Nis jautāja pa speciālu logu karietes priekšējā daļā.
— Ritenis ietriecās akmenī, Siera. Izskatās, ka pa dienu te lija. Ir izveidojies neliels aizsprostojums. Neuztraucieties, mēs tiksim cauri,” paskaidroja kāds nevaldāms, apaļīgs vīrietis, apmēram piecdesmit gadus vecs, kurš bija mūsu šoferis.
Lai apstiprinātu viņa vārdus, ritenis aizdomīgi čīkstēja.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — Es biju piesardzīgs.
— Viss kārtībā, njera. Mēs kaut kā tiksim līdz pilij. Tagad nepaies ilgs laiks.
Neskatoties uz šofera apliecinājumiem, incidents manā dvēselē izraisīja slēptu satraukumu. Man pat negribējās uzreiz gulēt. Tagad es kopā ar Nicu ieskatījos melnumā aiz loga, un kādā brīdī man likās, ka viņa uz mani skatās ar diviem degošu acu pāriem ar vertikālām zīlītēm… Mirklis, un acis pazuda, bet no pārsteiguma nodrebēju un aizvēru aizkaru.
Niisara, pamanījusi manu reakciju, kļuva piesardzīga.
— Nyera, kas tur ir?
— Nekas. Tā vien likās, ka kāds skatās. Nepievērsiet uzmanību…
Nis, neļaujot man pabeigt, satvēra mūs ar Ilsanu aiz apkakles un pievilka mani uz grīdas. Kučieris kliedza lāstus, un tajā pašā mirklī atskanēja briesmīgs sitiens, no kura kariete nostājās uz diviem riteņiem un gandrīz apgāzās.
Kariete raustījās, izlīdzinājās un vilkās, mētājoties pāri izciļņiem. Trieciens sekoja sitienam! Mēs tikām izmesti un atsitās pret sēdekļiem. Kaut kas aizdomīgi sprakšķēja, pēc tam karietes aizmugure strauji nogrima — aizmugures ass
