Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
— Jā. Man likās, ka tu nepacietīgi ķeries pie darba, kāpēc gan to neatstāt tur?
Patiešām, es ļoti gribēju uzrakstīt to, ko biju plānojis. Un vieta, kur mēs ieradāmies, tam bija ideāla. Ideāli manai idejai! Un modelis ir pie rokas, tad ko jūs gaidāt?
— Finbar, vai drīkstu tev kaut ko pajautāt? — es insinuējoši iesāku.
— Noteikti! — dralords labprāt atbildēja, nenolaižot acis no manis.
— Vai tu būsi mans modelis? Es gribu tevi uzzīmēt.
"Es mēģināšu," viņš piesardzīgi piekrita.
— Tikai… es gribētu tēlot pūķi. Vai var?
Pēc trim stundām, apmierināts ar sevi, es atkāpos no molberta. Šajā laikā pūķim diezgan apnika stāvēt vienā un tajā pašā pozā. Es piegāju un paglaudīju viņam pa seju.
— Labi padarīts. Sanāca lieliski, bet pagaidām nerādīšu! Vēl nav pabeigts.
Pūķis ietinās miglā un pārvērtās par cilvēku. Nupat pūķa seja skatījās uz mani ar neticami zilām acīm ar vertikālu zīlīti, un tagad tas jau ir vīrietis! Un atkal man nebija laika kaut ko saprast. Maģija, un tas arī viss!
Finbar bija ļoti tuvu, un mana sirds pārsita pukstēt un tad sāka darboties. No pārsteiguma mana galva sāka griezties, un es satricinājos, paklupu zālītē paslēptā akmenī. Vīrieša roka uzreiz parādījās manā viduklī. Viņa to turēja, neļaujot tai savainoties. Viņa pievilka mani sev klāt. Es sāku elpot ātrāk, sajutu patīkama siltuma viļņus, kas izplūst no viņas, saviļņojot manu ķermeni, iedarbinot sevī senus instinktus. Es iekodu lūpā…
Draklonda plauksta gulēja uz mana vaiga. Viņa īkšķis viegli berzēja viņa mutes kaktiņu.
— Tev ir krāsa…
— Ak! “Es instinktīvi aizsedzu viņa roku ar savējo.
Un mirkli vēlāk viņš mani noskūpstīja, un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mēs izmisīgi skūpstījāmies, ilgās gaidīšanas dzīti līdz galējībai, un nevarējām pilnībā izbaudīt viens otru. No manas puses notika tieši tā. Kādā brīdī es pat iekodu Finbāra lūpā un sajutu asiņu sāļo garšu uz savas mēles.
Draklords sastinga un tad lēnām atrāvās, pārsteigti skatīdamies man acīs.
"Ēna…" viņš izdvesa tik cieši, ka manas kājas padevās.
Tagad šis vārds nekaitināja, tieši otrādi. Tas izklausījās kā mīļš segvārds.
Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach
Dragon Ridge, plato blakus safīra pūķa alai, spēka vieta, Kirfarong Reach
Ēnai garšoja manas asinis, un maģiskās ķēdes spilgti uzliesmoja, saistot mūsu plaukstas. Tas bija kā zibens spēriens! Maģija ieplūda manī spēcīgā straumē, piepildot simtkārtīgi pieaugušo rezervi. Visas šīs izmaiņas bija jūtamas īpaši asi, un tas bija tik jauns! Tik neparasti, ka sagriezās galva!
Tātad, cik daudz stiprāks par mani tagad ir smaragds un dimants? Viņi bija spēcīgāki, taču tagad spēku samērs ir atgriezies normālā stāvoklī.
“Finbārs! Finbar! Kā šis? Kas tas ir?" — pūķis mēģināja mani uzbudināt.
“Saistoši, Frost. Šis ir saistījums. Rituāls ir gandrīz pabeigts, atlikusi tikai neliela lieta…"
"Kas?! Bet Cooler nav, un Limits viņu tomēr pieņēma! Pilnībā un neatsaucami pieņēma mūsu ēnu!
“Pieņemts. Tiešām saņēmu, Frost!
Saskaņā ar dimanta pūķa teoriju, visas Ēnas parādījās blakus dralordu zobeniem, tikai pēc Pūķa Priekšteča gribas. Viņus visus vilka pieskarties burvju ierocim, pieskarties tam. Nav pārsteidzoši, ka šajā gadījumā nepieredzējuši zemnīcas sagriežas uz asiem asmeņiem. Vai varbūt arī tas tika izveidots speciāli? Jebkurā gadījumā mana Ēna apstiprināja viņa teoriju, un, šī pēkšņā ieskata pārsteigta, es jautāju:
— Amira, vai tu ar asinīm pabaroji robežu atslēgu?
Meitene nodrebēja manās rokās.
Nobijies? Bet man tas kļuva tikai par labu zīmi. Tas nozīmē, ka viņai patiešām ir atvēsinošais, viņa to tikai kaut kur slēpj.
— Par ko tu runā? — Pēc pauzes Amira jautāja mainītā balsī.
“Viņa mēģina mūs maldināt! Ēnai to nevajadzētu darīt! — pūķis bija sašutis
"Viņa vienkārši baidās. Dod viņai laiku,” es viņu mierināju. — "Vai tu neesi laimīgs, Frost?"
“Neticami priecīgs! Es tik ilgi gaidīju, bet tagad esmu noraizējies, ka nirfi tiks pie zobena, pirms jūs pabeigsit spēlēt šīs spēles!
"Viss būs labi. Neuztraucieties. Esmu pārliecināts, ka mums nebūs ilgi jāgaida."
Nedaudz nožēloju, ka tagad pieminēju zobenu un sabojāju brīdi, tāpēc tēmu neattīstīju. Tā vietā viņš pievilka Amiru sev klāt un vēlreiz noskūpstīja viņu, dodoties atpakaļ uz vietu, kur mēs beidzām. Ja viss notiks tieši tagad, mēs pabeigsim rituālu. Kļūsim par īstu pūķi un ēnu. Šoreiz taisnība.
Tagad, kad starp mums bija izveidojusies saikne, viss bija pavisam savādāk. Mierīgāks, maigāks. Es jutu pārliecību, kas pārņēma manu sievieti. Spriedze pameta viņas ķermeni, un viņa atbalsojās manās kustībās, ar prieku pieņemdama glāstu. Cenšoties mani nenobiedēt, es izraisīju Ēnas vēlmi. Lēnām, viskozām kustībām viņš noglāstīja viņas elastīgos sēžamvietas un slaidos augšstilbus. Viņa piespieda savu lokano ķermeni pret mani, vaidot no vēlmes, kas viņu pārņēma. Un es viņai nedevu pārtraukumu, lai viņai nebūtu laika domāt par kaut ko citu, izņemot mani. Lai nogrieztu visas atkāpšanās iespējas.
Paņēmusi Amiru savās rokās un turpinot skūpstīt, ienesu viņu alā. Spēka vieta bija ideāla rituāla pabeigšanai. Pūķa maģija caur maģiskajām ķēdēm ieplūda mūsu ķermeņos, padarot vēlmi nevaldāmu. Amira viegli ļāva man viņu atbrīvot no drēbēm. Viņa nebija kautrīga. Un man arī šķita, ka viņa nemaz nesasalst. Neskatoties uz to, es ar maģiju sasildīju telpu ap mums un ļāvu viņai novilkt manas bikses.
Viņa bija ļoti drosmīga, tāpēc viņa atšķīrās no lielākās daļas mūsu meiteņu. Un es apbrīnoju viņas noslīpēto ķermeni. Mazas, skaistas krūtis ar asām virsotnēm, kas nedaudz izvirzītas uz āru. Es uzreiz noķēru vienu ar lūpām, bet otru saspiedu ar plaukstu. Viņa gribēja to rupjāku, stiprāku, stingrāku, un es vairs nevarēju atturēties.
Un tad Ēna man sagādāja pārsteigumu. Viņa izrādījās jaunava…
Amira Eldarova, Safīra pūķa ēna
Dragon Ridge, safīra ala, spēka vieta, Kirfarong Reach
"Esi uzmanīgs, šī ir mana pirmā reize…" es čukstēju, šausmīgi
