Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

kādu iemeslu dēļ to nepiesprādzēju. Vai arī aizdare tika sabojāta trieciena rezultātā. Lai gan šādi vajadzētu sist? Turklāt, lai galva paliktu neskarta.

Bet tas nav viss, ko es valkāju! Kur ir jaka un bikses? Kur ir balaklava un zābaki? Kur termoveļa? Gļēvuļi, beidzot?

Jūs nevarat vienkārši izlēkt no šī visa. Jums ir smagi jācenšas to noņemt. Nekāds sniega daudzums nevarētu mani nodīrāt līdz ādai!

"Tās ir muļķības," es apjukusi nomurmināju un, apvijusi rokas sev apkārt, sāku berzēt savus sānus un augšstilbus.

Es piespiedu sevi nospiest kājas vietā, nevis tāpēc, ka bija auksts, bet tāpēc, ka tas bija nepieciešams. Un, ja es tur stāvu stulbi, es riskēju nosalt līdz nāvei un pat nepamanīt.

Priecājos, ka nenogriezu matus, un tie vismaz nedaudz pārklāja manu muguru biezā vilnī, un, pievienojot siltumu, es domāju, ka tas pārklāj arī manu dibenu. Lai gan manā pozīcijā nav jādomā par apmulsumu. Galvenais ir tikt pie cilvēkiem, kamēr vēl ir spēks to darīt.

Es vēlreiz paskatījos uz zobenu. Viņš man jau bija palīdzējis izkļūt no sniega kupenas, un es negribēju viņu šeit atstāt. Iespējams, ka man nāksies aizstāvēties no dzīvniekiem. Šeit noteikti ir kaut kas plēsīgs.

Es noliecos, lai paņemtu ieroci, bet tik tikko pieskāros rokturam, kad zilais akmens spoži uzplaiksnīja, atspoguļojot saules starus. Es sastingu, skatoties uz savām divām ēnām, kas krīt uz priekšu.

— Kā šis?

Acis uzreiz asaroja no žilbinošā mirdzuma. Svaigs tīra baltuma pulveris nežēlīgi lauza gaismu, iedurot to ar asām adatām tieši acīs. Es šķielēju, sapņojot par savu slēpošanas masku.

Bet divas ēnas? No kurienes radās divi?

Manā prātā iešāvās prātā doma: galu galā es neesmu savvaļā, bet kaut kur uz šosejas. Un tie ir tikai spilgti prožektori, kas var konkurēt ar sauli.

Bet es jau sapratu, ka tas tā nav. Neviens prožektors nevar pārpludināt tik bezgalīgu telpu ar gaismu.

Iztaisnojusies, viņa aizsedza acis ar plaukstu kā vizieri un skatījās uz neticami zilajām debesīm. Divi veseli saules diski: lielāks un mazāks tuvumā, lika man pārstāt elpot.

— Kā tas ir? Kā?!

Pilnīgi aizmirstot par aukstumu, par kailumu, par divām saulēm, es lēnām griezos ap savu asi.

Cik sevi atceros, es esmu mīlējis kalnus vairāk par visu pasaulē. Man izdevās apmeklēt dažādas vietas: Kaukāzu, Karpatus, pat Alpus, bet tādus kalnus vēl nekur nebiju redzējis. Es pat nedomāju, ka tādas lietas pastāv uz Zemes.

Es vēl neesmu bijis Everestā, bet nez kāpēc man šķita, ka tur tās virsotnes ir mūsu Everests līdz viduklim…

Ar asu, pārsteigtu izelpu no manas mutes izplūda tvaika mākonis, kas atgādināja, ka patiesībā esmu salst. Šķiet, ka hipotermija jau ir sasniegusi neatgriešanās punktu, jo aukstumu nemaz nejūtu. Man tas pat nemaz nesāp. Un saule… Tas ir, saule ir silta, it kā es jūlijā atrastos jūras piekrastē. Kaut kur ap Puketu…

Es vēlreiz paskatījos uz virsotnēm, virs kurām pēkšņi parādījās tumšs punkts. Sākumā gandrīz neredzams, tuvojoties tas kļuva arvien lielāks un lielāks.

Lidmašīna? Nē. Tas izskatās pēc putna. Liels…

Nav putns. Augstu debesīs virs manis, ar izplestiem spārniem, lidoja īsts pūķis!

____________________________

4Piliens — stāvas klintis ar klinti kulārā, no kuras var nokrist.

5Tie negriežas pāri malām, brauc uz slīdņa* — snovbordam ir malas (sānu daļas pastiprinātas ar metālu. Tās palīdz noturēties nogāzē un manevrēt) un slīdnis — dēļa apakšējā plakanā daļa. Lai brauktu, jāpārvietojas no vienas malas uz otru, it kā ar tām pieķeroties pie nogāzes. Pretējā gadījumā braukšana kļūs gandrīz nekontrolējama. Uz vienas čības uz nogāzes ilgi noturēties nevarēs.

6Traverss — nogāzē ir virziens uz augšu un uz leju, un ir traverss (tas ir, pa nogāzi, piemēram, paralēli korei)

3. nodaļa. Atmiņu tēja

Vai nu tāpēc, ka pārāk ilgi stāvēju ar atstutētu galvu, vai arī tāpēc, ka redzēju, šī pati galva sāka griezties. Troksnis ausīs un vieglprātības lēkme pasliktināja situāciju. Satriecot, es pat nesapratu, kā zeme tika izrauta no manām kājām.

Es piezemējos tieši uz zobena roktura, sāpīgi atsitoties pret plecu.

— Mēness!

Man uzreiz negribējās noģībt. Viņa steidzīgi uzlēca, nokratīdama no ķermeņa iestrēgušo sniegu. Dīvaini, bet tas izkusa ātrāk, nekā es to varēju izdarīt, bet es joprojām nejutu aukstu.

Esmu daudz dzirdējis par hipotermiju. Nosalstot, cilvēks vispirms saraujas un trīc. Asinis plūst uz iekšējiem orgāniem, sasildot tos. Siltuma pārnese samazinās. Bet tas ir tikai pirmais posms. Otrkārt, procesi tiek izkropļoti. Palielinās siltuma pārnese, paplašinās asinsvadi, un cilvēks sāk sajust, ka viņš sasilst. Ka viņš ir ļoti karsts. Tāpēc nosalušie cilvēki bieži tiek atrasti neizģērbti. Viņi norauj savas drēbes…

Stop!

Spriežot pēc izskata, jau sen esmu sasniegusi otro posmu, tikai… Nav tādu pazīmju kā pulsa pavājināšanās un kustību koordinācijas zudums. Es nejūtos letarģiska vai vāja savos muskuļos. Ir sāpes no pārtrenēšanās, bet nav vājuma. Un nav apātijas, un garastāvoklis nemainās. Drīzāk situācijai atbilst… Es to raksturotu kā drūmi izšķirošu.

Vai arī man tikai šķiet, ka viss ir kārtībā?

No otras puses, neticami kalni un pūķis debesīs smalki norāda, ka beidzot esmu sasniegusi trešo hipotermijas stadiju — delīriju un komu. Varbūt mana ķermeņa slēptās rezerves ir atvērušās? Vai arī šī apziņa sevi aizsargā, sniedzot man patīkamus skatus.

Ak, tas nav svarīgi!

Vai man nevajadzētu sēdēt šeit mūžīgi kaut kādas komas dēļ? Pat ja man tas viss tikai šķiet, es darīšu, kā veselais saprāts liek. Un viņš man saka, ka man ir jāiet pie cilvēkiem un jālūdz palīdzība.

Galu galā cilvēks ir dīvaina būtne. Pat uz nāves robežas viņš spēj novērtēt skaistumu. Tā nu es, katram gadījumam paķērusi zobenu, devos lejup pa nogāzi, nebeidzot apbrīnot skatus. Tagad, kad snigšana bija beigusies, es pamanīju apmetni tālu lejā. Tā ir vai nu pilsēta, vai ciems. No šejienes tas nebija skaidrs. Es atklāju arī ceļu lentes, kas vijas ap mazākiem kalniem.