Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

piezemējusies, viņa aizķēra malu un ripināja pa nogāzi ar galvu pāri papēžiem. Es pretojos, bet strauji pagriežoties, atkal metos lejā, taisni uz kulāra dibenu, kuru ar tādām grūtībām man bija izdevies pārvarēt pirms dažām sekundēm.

— Princis! — uzart tvaika komplektos.

— Amira! — Ruslans pielēca pēc manis.

Un es, gandrīz nespēdama savaldīt dēli, slīdēju, strauji attālinoties no glābjošās kores. Mani vilka tur, kur divas lavīnas drīz saplūdīs vienā! Un viss, ko es varēju darīt, bija kaut kā līdzsvarot, palikt uz dēļa.

— Mira, piebremzē. Bremzējiet! — Ruslans iesaucās. — Krit!

Bet es sapratu, ka apstāšanās būtu kā pašnāvība. Mums nebūs laika celties kājām. Lavīna ir ļoti tuvu. Bet vēl ļaunāk ir tas, ka arī Ruslans apstāsies un paliks šeit pie manis!

— Nē! Dosimies šķērsot. Ja noturēsimies, tiksim galā,” ierosināju jaunu plānu.

— Jā! — Rus piekrita.

Beidzot varēju savest kopā un atkal kontrolēt savu snovbordu un savu ķermeni. Jāsaka, esmu noguris kā suns. Mani augšstilbi dega no sasprindzinājuma, bet es centos par to nedomāt.

— Ja mēs izdzīvosim, es tevi apprecēšu! — Rus pēkšņi pārraidīja.

Viņš nezināja, ka šie vārdi man palīdzēja izaudzēt spārnus. Mēs atkal gājām blakus uz līdzvērtīgiem pamatiem, un šajā mirstīgo briesmu brīdī es biju gandrīz laimīgs. Brīvs un viegls kā putns…

"Rus, šķiet, ka es tevi mīlu…" viņa pasmaidīja Ruslanam, lai gan viņš to nevarēja redzēt.

Es nekad neievēroju mānīgo izgāztuvi, kas bija manā ceļā…

Sniegs nokļuva nāsīs, dzēla vaigos, atņēma ekstremitātēm sajūtu, mocīja kailo ādu. Es nesapratu, kur augšā un kur lejā. Panikā viņa sāka plekstēt, par laimi sniegs bija diezgan irdens. Mana roka kaut ko smagi atsitās, bet es to uzreiz nesapratu. Kļuva vēsāks un aukstāks. Šķiet, ka tajā brīdī es pilnībā aizmirsu, kas es esmu un kā es nokļuvu šajā situācijā. Es gribēju tikai vienu — sasildīties. Man bija svarīgi dzirdēt savu balsi, bet es baidījos kliegt, baidoties no nosmakšanas.

— Es negribu ciest no aukstuma… Es negribu nosalt! — viņa tikko dzirdami nočukstēja.

Pārsteidzoši, tiklīdz par to iedomājos, uzreiz kļuva siltāks. Lūk, ko dara pašhipnoze! Nupat es miru no aukstuma un pēkšņi šī sajūta pazuda pavisam.

Aukstums ir pazudis, bet tikmēr sniegs nav aizgājis. Tas joprojām nokļuva nāsīs un neļāva normāli elpot, bet es sāku labāk domāt un sapratu, ka šeit ir kaut kas, kas man noteikti palīdzēs. Esmu jau vismaz divas reizes iesitis ar roku.

Sākumā domāju, ka tā ir slēpe. Vai tas ir loģiski, ka sniega kupenā varētu būt slēpe? Loģiski.

Stop! No kurienes vispār tādas domas?

Es piespiedu sevi nomierināties un uzmanīgi aptaustīt apkārt.

Nē… Tā nav slēpe. Ak, tas nav svarīgi!

Viņa satvēra plakanu dzelzs gabalu un pavilka to, un tas padevās. Lieliski! Tagad būs ko izrakt.

Sāku uzmanīgi bakstīt garo mantu uz visām pusēm. Viņa bija rūpīgi jātur rokās. Dzelzs gabala malas bija asas, un, sastopoties ar pretestību, varēja viegli sagriezties. Kā es nebiju cietis, kad nejauši dauzīju to ar rokām? Vai paveicās trāpīt plakanajā pusē?

Vēlreiz viņa pabāza dzelzs gabalu, un šoreiz tas nesastapa šķērsli un brīvi devās uz priekšu pilnībā. Uzliesmoja gaisma, kas mani neticami iepriecināja un sāku irdināt sniegu un grābt to ar rokām. Drīz vien šņācot un spļaujot izkāpu no irdenās sniega kupenas. Migs tikai stāvēja un mirkšķināja, skatījās apkārt. Tiesa, no tā gandrīz nebija nekādas jēgas. Sniga tik biezs sniegs, ka pēc kādiem pieciem metriem neko nevarēja redzēt…

— Kā es te nokļuvu?

Apziņas skatiens pēkšņi uzzīmēja attēlu, es visu vēroju it kā no malas: nodevīgu dzega, no kuras pacēlos kā no tramplīna. Izmisīgs kliedziens. Mans…

Par laimi, mans gadu gaitā trenētais ķermenis ļāva man noturēties un pat uzmanīgi nolaisties. Aizraušanās ar frīstailu nebija veltīga. Bet tagad es steidzos, neizrāvu ceļu. Viņa vienkārši nebija redzama. Viss grima sniegbaltā dūmakā, it kā pienā, un no debesīm sniga biezs sniegs, tāpat kā tagad…

Lēnām nolaižot skatienu, es atklāju, ka redzu savu kailo krūti un kājas, kas klātas ar zosu izciļņiem. Bet man bija pilns ekipējuma komplekts. Kur ir visas manas drēbes?

Dīvainā kārtā man joprojām nebija auksti, kas bija satraucoši. Kā jūs zināt, tā nav laba zīme. Sajūtot sevi par pārliecību, es pārliecinājos, ka tiešām esmu kaila. Šeit ir pienācis laiks nožēlot, ka cilvēce ir pilnībā zaudējusi ķermeņa apmatojumu… Vismaz kaut kāda veida aizsardzība.

Bet ko es te daru un pat šādā formā? Un kur ir "šeit"?

Kā laime, mana galva bija tukša. Es īsti nevarēju atcerēties, kas notika tālāk. Es pat nezināju, kas es esmu! Es neatcerējos savu vārdu!

Panika ieskrēja kā smacošs vilnis, draudot atņemt man veselo saprātu. Ar gribas piepūli es piespiedu viņu atkāpties, koncentrējoties uz to, kas bija svarīgs. Kas ir svarīgi cilvēkam, kurš sniegā atrodas kails? Pa labi! Sasildies.

Jums ir jāpārvietojas un jāatrod kaut kas, kas palīdzēs jums saglabāt siltumu un atrast palīdzību. Man joprojām nebija auksti, bet es par to neko nedomāju. Jūs nevarat atpūsties. Lūk, kā cilvēki salst!

Sperdama soli es ar mazo pirkstiņu uzsitu kaut ko cietu.

— Oho!

Ieraugot objektu, kuram trāpīju, aizmirsu par sāpēm.

"Tikai zobens, nekas neparasts…" es nervozi iesmējos. — Viņa māte, zobens!

Zobens šķita īsts. Nekas ievērības cienīgs, izņemot to, ka lielais zilais akmens rokturī mirdzēja kā dārgs…

Muļķības! No kurienes nogāzē nāks zobens?

Mēdz…

Snovbords…

Es varu snovot!

Nez kāpēc šī doma tikai tagad iegrima galvā, neskatoties uz to, ka par sevi jau biju kaut ko atcerējies par šo tēmu. Tātad, snovbords un… Lavīna!

tieši tā! Snovborda laikā iekļuvu nepatikšanās. Es bēgu no lavīnas un nokritu no klints, un tad…

Atmiņas atgriezās atsevišķos uzplaiksnījumos. Fragmentos.

Ja es būtu uz dēļa, man vajadzētu būt ģērbtam, tad kāpēc es esmu kails? Pieņemsim, ka cimdi un brilles nokrita kritiena laikā. Brilles var viegli nolidot. Ķivere arī, ja