Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— Vai tu vari šo uzzīmēt?

Man nebija problēmu kaut ko uzzīmēt, un es ātri uzzīmēju augu. Tā joprojām bija tikai skice, bet Kirjana to izrāva no mana zīmuļa apakšas.

— Kāda skaistule! Šobrīd veidoju derīgo augu direktoriju, bet manas zīmēšanas prasmes ir tik un tā. Es to parādīšu vecmāmiņai, un tu nāc pie mums rīt. Es ceru, ka varu pārliecināt viņu pieņemt jūs darbā.

"Paldies par palīdzību," es pateicos meitenei, bet man bija neērti jautāt par nakšņošanu.

Es jau jutos par pienākumu. Es neesmu pieradis, ka sveši cilvēki man palīdz.

Šķita, ka Kirjana to juta un teica:

— Dragon Progenitor novēlēja, lai palīdzētu tiem, kam tā nepieciešama. Tu man neko neesi parādā, Amira, jo es maz darīju. Es atvainojos, ka nevaru jums piedāvāt nakšņošanas vietu, nedomāju, ka manai vecmāmiņai tas patiktu, bet, ja vēlaties vakariņot, apskatiet Merry Fox. Pajautājiet tur Miranai. Jūs sakāt, ka tas ir no manis, un viņa jūs pabaros. Viņai ir arī lētas istabas; ja jūs kādu pazīstat, viņa paņems trīs saldējumus naktī, tikai pačukstiet, ka Kirjana atlaidīs.

7. nodaļa. Sudraba ledus un pieci vara ledus nedēļā

Sirsnīgi atvadījies no Kirjanas, es izgāju no aptiekas un devos pa ielu, paskatījos apkārt un priecājos, ka neviens nekad nav iztukšojis kambarpodu uz manas galvas. Gribējās ticēt, ka visiem šeit savās mājās ir tādas pašas brīnišķīgas tualetes kā aptiekā. Kāds tur noslēpums?

Arī ar akmeņiem klātās ietves bija samērā tīras, nekādu aizdomīgu pēdu nebija, un smakas… Smakas, kā jau jebkurā pilsētā, liecināja par cilvēku apdzīvotību. Svaigi ceptu izstrādājumu aromāts sajaukts ar ceptu gaļu. Reizēm no kaut kurienes nāca asa dzīvnieku smaka, vai arī bija dūmu vēsmas. Gadījās, ka bija smirdoņa smaka, bet nebija atklātas un visuresošas smakas.

Ātri nokļuvu tirgus laukumā. Kā izrādījās, tur nebija nekāda tirgošanās, izņemot to, ka tur tirgojās konfektes un smalkmaizītes, un labi ģērbušies pilsētnieki, kas staigāja apkārt.

Laukuma centrā bija īsta strūklaka, pārsteidzoši eleganta starp pelēkajām akmens ēkām. Pieci pūķi, kas stāvēja viens pret otru ar mugurām, izspieda ūdeni no mutes.

Un tur bija arī ieraksts ar zīmēm, un par nepatiku es sapratu, ka nevaru izlasīt nevienu uzrakstu. Ja nebūtu attēlu, kas man palīdzēja uzminēt, kurp kura iela ved, es paliktu tumsā.

Vakars ritēja pilnā sparā, un bija laiks lemt par tālākajiem plāniem. Iztērējis ledus monētu uz cukura kliņģera, es iekārtojos strūklakas malā, kur ar prieku sāku košļāt un skatīties apkārt. Nolēmu uz tirgu neiet, jo tagad man bija kurpes, un varētu būt vajadzīga nauda nakšņošanai. Es nevarēju iedomāties, kā es naktī tiktu atstāts uz ielas.

Kliņģeris pārāk ātri izkusa, atstājot patīkamu pēcgaršu un palielinātu apetīti, tāpēc nolēmu bez kavēšanās doties uz “Vesely Lapsu”. Ceru, ka viss būs tā, kā Kirjana teica. Varbūt man tur būs kāds darbs, ja pēkšņi mani rīt neņems darbā aptiekā.

Bet pie laukuma tādas krodziņas nebija, pajautāju par to vanagam, tam pašam, no kura pirku kliņģeri.

"Ejiet pa šo ielu, jūs nepalaidīsit garām," viņš norādīja, ar interesi skatīdamies uz mani.

Man bija jāšķērso viss laukums, kas man bija vajadzīgs, tā rietumu pusē, bet, pirms es paguvu attālināties no hawker, sākās kņada. Vispirms parādījās aizsargu grupa. Viens no viņiem pūta taurē, piesaistot visu uzmanību. Interesenti uzreiz pulcējās pieklājīgā pulkā. Kā laimējās, visi saspiedās tieši tur, kur man vajadzēja.

Varbūt varēja klusi izspiesties garām, galu galā laukums ir liels, un tomēr instinkti man liecināja, ka ikviens, kurš tik asi ignorē notiekošo, šķiet aizdomīgs. Un tagad es apsargiem esmu vairāk kā margināls elements. Ko darīt, ja viņi nāk klajā un pieprasa dokumentus?

Interesanti, vai te vispār ir kaut kas līdzīgs pasei, vai nav? Kādu iemeslu dēļ es neuztraucos par to pajautāt ne Kafizai, ne Kirjanai.

Lai neizceltos kā vientuļa papele redzamā vietā, devos turpat, kur visi citi, bet novietojos tuvāk ēkai ēnā. Arī no šejienes visu varēja redzēt un dzirdēt.

Tikmēr apsargi uz speciāla akmens postamenta uzstādīja būri, un te es atkal akūti sajutu viduslaiku elpu, jo šajā būrī bija kāds iekšā!

"Notiesāts par palīdzības sniegšanu nirfeatiem…" vēstnesis sulīgās drēbēs, gluži kā dubults, sāka runāt trenētā balsī.

Viņš turpināja ilgi un nekaunīgi skaidroties, bet visa viņa runa izvērtās par to, ka nelaimīgajam “līdzzinātājam” laukumā tika piešķirtas piecas dienas kauna, bet pēc tam cietumsods un nāvessoda izpilde!

Izpilde! Īsi un skaidri, sasodīts!

No šīs ainas man pat kļuva sausa un slikta mute, un, gluži pretēji, es negribēju ēst. Vai varbūt arī no saldā kliņģera? Es pat vairs nezinu. Tas manā dvēselē atstāja sāpīgi pretīgu palieku. Un man ienāca prātā slikta doma: "Ko darīt, ja mani atzīs par šo "līdzzinātāju"?"

Es maz zinu par vietējām realitātēm, tikai drupatas, ko Kafisa stāstīja. Tas man liek izskatīties aizdomīgam pēc vietējiem standartiem. Nežēlīgās realitātes satriekts, es uzreiz neuzdrošinājos pamest savu slēptuvi, pat tad, kad apsardzes grupa jautri noslīka. Pamazām pūlis ap būru izklīda, apbrīnojot apsūdzēto.

Bija palicis tikai viens patruļnieks, un pat viņam labāk patika iet uz sāniem. Tikai daži nobružāti zēni, izmantojot to, ka pieaugušie ir aizgājuši, sāka kliegt apvainojumus, spļaut uz nelaimīgo sievieti, un viens pat mēģināja iedurt būrī ar nūju. Labi, ka platie metāla stieņi neļāva mest iekšā akmeņus. Patruļnieks šim apkaunojumam nepievērsa absolūti nekādu uzmanību. Varbūt viņš uzskatīja, ka iebiedēšana ir daļa no soda?

Es piespiedu sevi sakratīt un rīkoties. Ejot garām būrim, viņa aizbiedēja zēnus. Patruļnieks pat nepamanīja. Viņš vienkārši runāja ar kādu puisi.

— Paldies!

Balss no būra izrādījās negaidīti jauna un sievišķīga.

"Esi laipni gaidīts…" es atbildēju un sastingu vietā, nespēdama doties tālāk.

Viņa paskatījās sānis uz sargu un, nospļāvusies, pienāca tuvāk. Trauslie pirksti pazibēja ārā, kad meitene darīja to pašu un satvēra stieņus. Viņa nebija īpaši pamanāma, un stieņi meta svītrainas ēnas uz viņas netīrās sejas, bet es joprojām domāju, ka