Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

iespējas ātrāk. Uz Zemes viņi netic citām pasaulēm. Meitene nobīsies un var iekulties nepatikšanās.

— Sapratu. — Bērs uzsita man pa plecu un devās savās darīšanās.

Un man radās viena brīnišķīga ideja. Ja viss izdosies, jums pat nebūs jāpublicē bukleti.

Es steidzos katakombās, pa ceļam domājot, kā vislabāk veikt meklēšanu. Un jo ilgāk es domāju, jo mazāk man patika doma par skrejlapām. Tas var būt bīstami galvenokārt pašai Ēnai. Nirfeat līdzdalībnieki, ja Kirfaronā vēl paliks, darīs visu, lai neļautu man pabeigt savu misiju.

Zem pils atradās safīra ala, kurā es varēju mierīgi sēdēt pūķa formā, lai atpūstos un smeltos burvību. Spēka vieta mani sagaidīja ar viesmīlīgu mirgošanu. Šur un tur lieli kristāli, kas izauga tieši no grīdas, sienām un griestiem, kvēloja maigā gaismā — šī maģija atsaucās uz saimnieka klātbūtni. Vienkāršam cilvēkam te bija pārāk tumšs un auksts, bet pūķim mierīgi un omulīgi.

Es nesteidzīgi staigāju šurpu turpu un izvēlējos vienu no kristālu kopām, kas no pirmā acu uzmetiena neatšķīrās no otras. Es ieliku roku centrā un…

Un nekā!

Dzesētājs nebija tur, kur es to atstāju!

Es saraucu pieri un paskatījos apkārt. Nē! Es nevarētu vairāk kļūdīties. Vieta ir pareiza. Tik daudzus gadus es šeit slēpu zobenu. Tas paņēma kristāla formu, bet tiklīdz es to vēlējos, tas uzreiz ielēca manā rokā.

Bet tagad nebija zobena!

— Tas ir neiespējami! Kur viņš varēja doties? — es apmulsusi teicu.

"Šķiet, ka viņai jau ir atvēsinošs," Finbars atbildēja ar satraukumu.

— Viņai ir?!

“Pie mūsu Ēnas. Acīmredzot viņa jau ir šeit,” pūķis pacietīgi paskaidroja.

Es klusībā cerēju, ka šī meitene parādīsies šeit, manā pūķa midzenī. Un ja nē, tad es viņu atradīšu ar zobena palīdzību. Es tikai gribu pārvākties pie viņas. Taču lietas nenotika pēc plāna.

— Bet kā? "Es nevarēju vienkārši samierināties ar ierobežojumu atslēgas zaudēšanu." — Kā?!

"Kā kā! Pēc Pūķa priekšteča gribas! "Man ir viens izskaidrojums," pūķis atcirta.

Es vēl nedaudz stāvēju un tad skrēju atpakaļ. Tomēr es drīz savedu sevi kopā un parādījos sabiedrībā kā drakolordam pienākas. Pa ceļam viņš lika pagatavot vakariņas sev un istabu Ēnai, aizliedzot nevienam par to runāt.

— Bēr, šķiet, ka Ēna jau ir klāt, un mums tā jāatrod pēc iespējas ātrāk! “Es ielauzos padomdevēja kabinetā.

— Jau? Bet kā tu saprati?

— Dzesētājs pazuda no alas.

Bērs Kūlstouns uzlēca, gandrīz apgāzdams krēslu. Ja tas neatbilstu īpašniekam — smags un ciets, tas noteikti avarētu.

— Kā tu pazudi? Kad?

— Man tev tas jājautā. Tu paliki pārzinis par pili, kamēr es biju prom,” es nevarēju atturēties viņu ķircināt, bet, redzot drauga drūmo seju, steidzos viņu nomierināt: “Baidos, ka tavā spēkos nebija viņu glābt, Bēr. ”. Maz ticams, ka jūs varētu konkurēt ar Progenitor Dragon.

"Un man tas joprojām nepatīk," padomnieks atcirta, sakošļādams lūpas.

— Man tas nepatīk! Bez Cooling One es būtu kā kails! Turklāt es baidos, ka zobens nonāks nepareizās rokās. Tātad meklē, Ber, meklē. Un arī sākšu meklēt.

6. nodaļa. Sakiet, ko varat, un atgriezieties rīt

Erlinga Šarotes apkārtne, Dragonspine, Kirfarong Reach

Kafiza domīgi paskatījās uz mani.

— Zini ko, mazulīt? Pagaidām uzgaidi šeit, es iebraukšu pilsētā viena un atnesīšu tev kaut ko pieklājīgāku. Tajā pašā laikā es piegādāšu ārstniecības augus farmaceitam, viņa veica pasūtījumu. Es tevi iepriecināšu pirms grafika, vecā grymza. Pagaidi mani no rīta.

Vecā sieviete gatavojās, bet es ļoti negribēju palikt būdā vienai, jo īpaši tāpēc, ka diena bija tikko sākusies, un, pēc manām iekšējām izjūtām, tas bija tālu no pusdienām.

— Kafiza, ļauj man iet ar tevi un pārģērbties tieši pilsētā.

Zāļu ārste mani kritiski apskatīja no galvas līdz kājām.

— Jauns. "Spēcīgs pēc izskata, kaut arī tievs," viņa nez kāpēc mani aprakstīja skaļi. — Ak, iesim! Tajā pašā laikā jūs varat man palīdzēt nest somas. Sagatavojies. Nēsājiet to, kas jums ir piemērots, vakari ir vēsi. "Viņa norādīja uz krūtīm.

Es pat necerēju, bet zālājs taktiski atstāja būdu, atstājot mani vienu. Un nez kāpēc pirmais, par ko domāju, bija tas, kur paslēpt zobenu? Par mūžu man likās, ka nav vērts viņu bliezt vietējo priekšā. Kaila meitene grūtībās ir viena lieta, bet kaila un ar zobenu, bet dārga, spriežot pēc akmens rokturā, ir pavisam kas cits. Var rasties nevajadzīgi jautājumi, un tad es nevarēšu attaisnoties ar vienkāršu atmiņas zudumu.

Ir izlemts! Es zobenu līdzi neņemšu. Kad būšu iekārtojies, sapratīšu, kas šeit ir un kā. Izlemšu par saviem nākotnes plāniem un cenām tirgū, pēc tam domāšu par asmens pārdošanu. Man tas tik un tā neder.

Es paņēmu no lādes kādu neizskatīgu lupatu — vai nu šalli, vai kabatlakatiņu — un ietinu tajā zobenu. Paskatījusies apkārt, viņa nolika paku aiz lādes.

— Smuki!

Rokturis neietilpa spraugā starp sienu un lādi un daiļrunīgi izstiepās no augšas. To vienkārši nebija iespējams nepamanīt. Paķērusi ieroci, viņa atkal sāka skatīties apkārt. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem paslēpt zobenu aiz bufetes, zem gultas un zem grīdas dēļa, es to piestiprināju pie sijas zem griestiem. Tiesa, lai to izdarītu, man bija jākāpj tieši uz gultas.

Gar sijas apakšpusi bija nostiepta virve, uz kuras karājās sausu zāļu ķekari. Viņu bija tik daudz, ka pats stars īsti nebija redzams. Es tik tikko biju pabeidzis un izkāpu no gultas, kad Kafiza nevietā ieskatījās.

— Es vēl neesmu gatavs?! — Zāļu zinātājs pārsteigts skatījās uz mani. Nācās paķert lupatu kaudzi un apsegties. Vecmāmiņa pasmīnēja: "Kaunīgs, vai kā?" Un tas ir sāpīgi lēni! Domāju, ka jums iepriekš nav bijis jāģērbjas? “Vecā sieviete pētoši skatījās uz mani, gaidot, ka apstiprināšu viņas vārdus, bet es klusēju. Tad Kafiza pamāja ar galvu: "Es nezinu, meitiņ, tu esi no kaut kādas ģimenes, bet ķermenis ir sāpīgi gluds, un rokas… Nu, mums te nav istabenes!" Pierodi. Un pasteidzieties, pretējā gadījumā mēs to nepaspēsim pabeigt pirms saulrieta! “Viņa nez