Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— PVO? Njeru?! — Meitene aizdomīgi savilkās grimasē, it kā mēģinātu atcerēties kaut ko labi aizmirstu. Tad viņa iepleta acis un, rūpīgi nopētījusi mani no galvas līdz kājām, braši izlieka vienu uzaci. Viņa noteikti ir izdarījusi dažus secinājumus, jo viņa vērsās pie jums: "Vai jūs domājat, ka niers nāk uz mūsu iestādi?"

"Man nav ne jausmas," es godīgi atbildēju. "Man vienkārši vajag Miranu, kas šeit strādā." Pastāsti man, kur viņu atrast? — atkārtoju jautājumu, garīgi rājot sevi par kļūdu ar adresi.

Acīmredzot, niers, šis tomēr ir kāds foršāks par krodziņa īpašnieku.

— Ahh, tad tev vajag Miranku? — viesmīle saprata.

— Jā! — priecīgi pamāju ar galvu.

— Tātad viņa tur nav. Viņa pazuda uz piecām dienām. Viņa kādu dienu negāja uz darbu un viss, bet skapī, kur viņa dzīvoja, visas lietas pazuda. Viņa droši vien aizbēga.

— Bēdzis? — neizpratnē teicu.

Mani vakara plāni tika izjaukti ar kristāla šķindoņu. Tātad, kas mums tagad jādara?

— Vai tu esi viņas draugs, vai kā? — Lanka samiedza acis.

— Ne īsti. Man teica, ka viņa… Palīdzēs manā darbā.

Bija kaut kā neērti teikt, ka Mirana var mani pabarot bez maksas. Taverna jau ir pilna ar izsalkušiem cilvēkiem, bet atšķirībā no manis šie cilvēki ir gatavi maksāt par pārtiku.

— Varbūt tev ir kāda istaba pa nakti? Cik maksā lētākais? — steidzīgi jautāju, līdz steidzīgā un ļoti aizņemtā viesmīle aizslīdēja.

Tā vietā, lai atbildētu, meitene atkal paskatījās uz mani ar rūpīgu skatienu un jautāja:

— Tātad, vai jūs meklējat darbu?

— Lanka, klienti gaida! — atkal atskanēja rupjā vīrieša balss.

— Uzgaidi minūti! — viesmīle atcirta, aizkaitināti pamādama ar roku uz virtuves pusi.

Es īsti negribēju palīdzēt krodziņā, bet kaut kas man teica: kašķīgā vecene no aptiekas nepakļāvās mazmeitas pierunāšanai, vai arī viņas piedāvātā maksa varētu nepietikt pat novecojušai maizes garozai. Cenas nezinu. Ja viss izdodas, tad nekad nav par vēlu pamest tavernu. Es neesmu tādā stāvoklī, lai apgrieztu degunu otrādi.

Un zīmēt… es varu, piemēram, vakaros zīmēt. Vai pat naktī. Būs grūti, bet man tā nav pirmā reize. Es atcerēšos savus studentu laikus un sesijas. Arī tad es vairākas dienas negulēju un zīmēju, gatavojoties eksāmeniem, un pa dienu strādāju nepilnu slodzi ātrās ēdināšanas kafejnīcā. Arī tāpēc mani nemaz nevilināja būt viesmīlei.

— Meklēju! — es piekritu, uzkāpdama uz savas izvēles rīkles.

Šķita, ka Lanka to tikai gaidīja. Priecīgi lecot uz vietas, viņa satvēra mani aiz piedurknes un vilka sev līdzi. Izstaigājām pasūtījumu leti un ienira virtuves karstajā interjerā, kas smaržoja gan pēc netīrumiem, gan pēc svaiga ēdiena.

— Uhh! Konor, pavēl atkritumus izmest. Viņi jau smird. Šodien šeit ir karstāks nekā jebkad agrāk! — viņa kliedza uz priekšu, un viņa pagriezās pa labi no ieejas uz kādu skapi, vilkdama mani sev līdzi. — Uzliec! — Meitene iegrūda man rokās priekšautu, kas bija identisks tam, ko viņa valkāja.

— Tieši tā? — Es biju nedaudz pārsteigts.

Vai tiku pieņemts darbā bez intervijas, zināšanu pārbaudes vajadzīgajā jomā un prezentācijas vadībai? Un viņi pat nepiedāvāja mazgāt rokas! Bet ko es gaidīju? Diez vai mēs esam attālinājušies no viduslaikiem, un bija stulbi gaidīt, ka man atnesīs līgumu, ko parakstīt, kur būs norādīta alga un prēmija. Bet tāpat…

"Man tiešām ir vajadzīga palīdzība," sūdzējās Lanka. "Tu pareizi pateici, viņi tevi saplosīs!" Šodien laukumā būrī tika izlikts Nirfu līdzzinātājs. Cilvēki plūda skatīties, un krogā nebija kur mest sniega piku. Ir grēks sūdzēties, taču ir grūti vienam kalpot, un Konors šuj. Ļauns.

— Lanka, tava māte ir ronis! Kur tu ej? Ēdiens kļūst auksts! — kliedza no virtuves iekšpuses, šķiet, tas pats Konors.

Jau sapratu, ka šis ir vietējais šefpavārs, kuru vēl joprojām neesmu redzējis, bet esmu dzirdējis tik daudz reižu.

Starp citu, es īsti negribēju viņu redzēt. Man Konors īsti nepatika. Varbūt nevajadzētu vērtēt cilvēkus tikai pēc viņu nejaukuma balss, un šādā saspringtā situācijā ir pieņemami spēcīgi vārdi. Bet tāpat…

— Konor, nezvēr! Es atradu mums jaunu serveri, nevis Mirana! — Lanka samiernieciski iekliedzās, skatoties ārā pa durvīm. "Mēs ātri visus ielaidīsim iekšā, neuztraucieties." Ejam! “Viņa satvēra mani aiz piedurknes un aizvilka atpakaļ uz kasi. — Lūk, izplatība.

Izklājums bija apaļš, koka un diezgan smags. Tas ir vienīgais veids, kā cīnīties ar ienaidniekiem. Un, kad Lanka viņam sāka taisīt koka krūzes, es šaubījos, vai tikšu galā.

— Aiz manis! — viesmīle nokomandēja, ņemot vērā, ka viņa mani ir pietiekami piekrāvusi.

Viņa savāca sev veselu kalnu šķīvju un bļodu un, pratusi veikli manevrēt pa šaurajām ejām starp galdiem un izvairīties no apmeklētājiem, kas lec augšā vai vicināja rokas, sāka piegādāt pasūtījumus. Es centos viņai sekot līdzi un tajā pašā laikā nenomest kādam uz galvas smagu paplāti. Dažkārt Lanka vērsās pie manis un paņēma no manas piegādes krūzi alus. Tas turpinājās, līdz bijām atdevuši visu. Un jauna pasūtījumu partija gaidīja piegādi.

— Klau, vai tu esi redzējis šo līdzdalībnieku? — Lanka jautāja emitentam.

— ES redzēju to. — es pamāju, noliekot uz šķīvja vēl vienu krūzi.

— Baisi?

— Parasta. — paraustīju plecus.

"Ir šausmīgi interesanti paskatīties uz viņu pašam, bet Konors neļaus jums aiziet ne uz minūti, kamēr tas notiek zālē."

— Kāpēc skatīties uz viņu? Meitene ir kā meitene. Viņu ir daudz uz ielas,” es nomurmināju.

Man bija žēl nosodītās sievietes, kura tika izbāzta kā dzīvnieks būrī. Tomēr varēja būt sliktāk. Piemēram, viņi būtu viņu piesējuši pie staba, un tad nekas nebūtu paglābis no spļaušanas un akmeņiem… Mežonība!

Manas fantāzijas bija aizgājušas pārāk tālu, un es cieši aizvēru acis, cenšoties izstumt tās no galvas.

"Šodien mēs strādāsim kā pāris, kamēr jūs šeit neko nezināt, un no rītdienas varēsiet paši apkalpot galdus." Sadalīsim zāli,” Lanka man sāka instruēt, skaidrojot, kas un kā krogs strādā.

Es pamāju ar galvu, cenšoties visu aptvert. Un līdz brīdim, kad krodziņš bija tukšs, un mana mugura un kājas sāpēja kā elles, tikai viens man palika noslēpums: