Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
"Nav ēnas bez pūķa…" es nočukstēju, ļaujoties impulsam.
Manā dvēselē valdīja vēl nepieredzēta emociju vētra, kas vienkārši izlauzās cauri, draudot mani saplosīt.
"Un nav pūķa bez ēnas," mans draklords atbildēja tikpat nopietni.
Viņš pievilka mani sev klāt un vēlreiz noskūpstīja. Šis skūpsts bija maigs un vienlaikus intensīvs. Viņš mani iekaroja, pakļāva, bet tajā pašā laikā deva brīvību un telpu. Viņš bija simbols. Zīmogs, kas iezīmēja manas lūpas. It kā viņš teiktu: “Mans! Mans! Mans un tikai mans!
Kad mēs apstājāmies, es neviļus paskatījos uz statuju uz sāniem. Viena viņas acs skaidri iemirdzējās un izdzisa.
— Paldies! — nočukstēju, no sirds viņam pateicoties.
Un mēs atstājām alu. Man pēkšņi likās, ka Finbārs kaut ko izdomā.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — ES jautāju
Atbildot uz to, viņa dzirdēja tikai neskaidru ņurdēšanu un tad pēkšņi atradās dralorda rokās.
— Finbar, ko tu dari?
— Par ko es sapņoju veselu nedēļu! — viņš gandrīz nomurmināja.
– Čau! — es pretojos, bet uzreiz atrados uz lidojoša pūķa muguras. — Un kur mēs lidojam? Vai tu tik ļoti steidzies atgriezties?
Manā balsī bija dzirdama vilšanās. Jāatzīst, ka man bija daži plāni mūsu kopīgai braukšanai pajūgā.
"Pret. Šie viesi mūs gaidīs papildu stundu. "Ar viņiem nekas netiks darīts," atbildēja dralords.
Pūķis pilnībā paslēpās un klusēja, ritmiski kustinot spārnus.
Mēs tiešām neaizlidojām tālu. Viņi vienkārši apbrauca kalnu no jūras un nolaidās uz platas dzegas, kurā varēja izmitināt milzu ķirzaku. Viļņi plosījās no apakšas, metot uz mums sāļas putas, klints strauji pacēlās uz augšu, un Finbārs cītīgi vilka no manis segu, it kā viņam būtu vienalga, kur mēs nonācām.
— Kas tev ir padomā? — viņa bargi jautāja.
Vīrs paskatījās uz mani tā, ka viņa vaigi piesarka un vēdera lejasdaļa juta saldu pievilkšanos.
— Finbārs?
Pilnīgi nebija kur izbēgt no klints. Vienkārši pacelieties vai leciet un nogaliniet sevi uz ūdens un akmeņiem. Bezcerīga situācija un tajā pašā laikā šausmīgi aizraujoša. Īpaši ņemot vērā to, ko mans draklords plānoja.
— Finbar, man ir kleita! Tas sabojās! Mums vajag…
"Vēlāk es tev palīdzēšu ģērbties." Un izģērbties arī… — Viņš sāka atraisīt manu korseti.
Es sāku elpot ātrāk, bet turpināju smagi spēlēt, lai iegūtu.
"Nier draklord, bet ir par agru kāzu nakti!" Baltā diena ir aiz stūra!
Mans vīrs pievilka mani sev klāt, ļaujot man sajust viņa vēlmes pakāpi, un sāka skūpstīt manu kaklu un plecus.
— Un šī būs kāzu diena. Nebaidies, Amira. "Es centīšos nesabojāt tavus matus," viņš čukstēja man ausī, pirms glāstīja tos ar mēli.
Es gandrīz iekliedzos no sajūtu intensitātes un raustījos. Bet vīrs mani atturēja, neļaujot man attālināties. Viņa karstā plauksta cieši gulēja uz mana vēdera, un pat cauri visiem auduma slāņiem es jutu aizraujoša siltuma viļņus, kas no tā izstaro. Es nezinu, kā es paliku bez kleitas ar simts svārkiem tikai apakšveļā, no pirmā acu uzmetiena diezgan moderna. Un siksnas bikses vietā liecināja par pasaulīgām modes tendencēm. Mēs varam tikai minēt, no kurienes Vasilina ieguva šādu skaistumu. Tiešām…
Man nebija laika par to domāt. Ieraudzījis mani visā šajā krāšņumā, Finbārs norūca un uzbruka man ar skūpstiem. Viņš rupji saspieda manas krūtis, izraujot no manas mutes baudas saucienu. Man patika tas, ko viņš darīja. Tas bija neticami reibinoši, tāpat kā rudens sērfošanas aukstās šļakatas, kas ik pa laikam pieskārās degošajai ādai.
Es atrados uz gultas pārklāja, nesapratot, kad dralordam izdevās novilkt bikses un atpogāt kreklu. Šis ziemeļnieks ar savu kaislību varēja izkausēt Pūķa grēdas virsotnes.
“Un viņi man teica, ka tu esi auksts kā akmens…” es izdvesu, vēlreiz nodrebēdams, kad Finbārs izdarīja ko īpaši patīkamu.
— Kurš uzdrošinājās mani apspriest aiz muguras? — mans vīrs aizsmacis ar sajūsmu un dusmīgi jautāja kaut kur manā kaklā, uzmanīgi pieejot pie svarīgākā.
— Divi Erlessi no Drakendortas. Viņi tenkoja dārzā, un es nejauši to dzirdēju. Bet neuztraucieties, Cvetik jau ir atriebies par mums. Nīriem būs jāizmet iecienītākie apavi.
Draklords mānīgi pasmaidīja un atkal padarīja mani par savējo. Viļņu šalkoņa sajaucās ar mūsu vaidiem, un mēs trakojāmies kā nepastāvīgs elements, sniedzot viens otram mūžīgus glāstus. Čukstot slepenus vārdus, kas domāti tikai vienam otram. Nosedzot katru ādas centimetru ar skūpstiem…
Visums kārtējo reizi apgriezās kājām gaisā, un es ielidoju baudas bezdibenī reizē ar savu mīļoto.
Klints, kurā atradāmies, tika izvēlēta labi. Šeit pat bija svaigs avots, kas palīdzēja mums sakopt. Es priecājos, ka man nebija atkārtoti jāuzklāj tonnas grima, kā tas būtu jādara mājās, un mana dabiskā skaistuma šeit Reaches pietika. Bija piemēroti lepoties ar savu balto ādu, dabiski spilgtām lūpām un sulīgām skropstām, par ko man bija jāpateicas savam tēvam.
Finbārs palīdzēja ar kleitu. Es pats nekad nebūtu šņorējis ņieburu aizmugurē. Bet pat tā mēs šķendējāmies piecpadsmit minūtes vai pat divdesmit. Nē, man vajadzēja nostāties un izvēlēties vienkāršāku stilu, taču Marina mani pierunāja būt par princesi savās kāzās, un es ļāvos viņas valdzinājumam.
— Man šķiet, ka šis svārku pāris ir lieks. Ko mēs darām?
Finbārs man parādīja divus auduma kupolus, turot pa vienam katrā rokā.
"Smuki!" — garīgi nolamājos, lūkodamās uz diviem garām palaistajiem apakšsvārkiem. Es nekad neatcerējos, kādā secībā viņi gāja, un tad es savā steigā pilnībā aizmirsu. Bez tiem tiešām bija daudz vieglāk, un es negribēju sākt no jauna.
– Ā labi! — Es to pamāju. "Paslēpsim tos šeit starp akmeņiem, pretējā gadījumā būtu neērti, ja viņi to atrastu karietē," es ierosināju.
— Man
