Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Zlata pamāja ar galvu un pārbijusies apstājās tumšās ieejas priekšā.

Pagājušajā reizē viņa nevilcinājās un drosmīgi iegāja šajā tumsā. Arī tagad viņa nesteidzās. Zlata vispār nebija gļēvulis.

Pūķa priekšteča ala viņu sagaidīja ar mājīgu klusumu un maģiskām gaismām, kas ielidoja, tiklīdz viņa izstiepa plaukstu pret tām. Zlata apmierināti pasmaidīja un sāka tos kā vainagu griezt sev uz galvas. Viņa nevarēja redzēt sevi, jo alā nebija spoguļu, bet viņa iedomājās, ka nēsā īstu kroni. Tāpēc viņa tuvojās Pūķa priekšteča statujai.

Šodien akmens pūķis nelīdzinājās multenei, taču viņai tik un tā šķita gudrs un laipns.

— Sveiki! Atvainojos, ka neesmu nācis ilgu laiku. Mamma un tētis mani nelaida vaļā, bet es tevi nekad neaizmirsu. Godīgi!

Nedaudz vilcinājusies, meitene pieliecās uz priekšu un impulsīvi apskāva statujas akmens galvu, un tā viņai šķita neparasti silta, kas nav raksturīgi ne akmenim, ne ķirzakām vispār…

Zlata apsēdās zemē viņai blakus, atspiedusies ar sāniem pret pūķi. Dīvaini, bet viņa nemaz nebaidījās šeit palikt. Gluži pretēji, viņa šeit jutās labi un mierīgi. Ciema zēni bieži pļāpāja par to, kā viņi te skrēja un kādas kaislības saskatīja. Bet viņi visi meloja! Diez vai kāds no viņiem uzdrošināsies iebāzt savu vasaras raibumaino degunu šajā alā.

Meitene apmierināti pasmaidīja, priecājoties, ka ir īpaša. Ne tā kā visi citi. Divu pasauļu meita vienlaikus. Princese. Vienkārši drosmīgi. Galu galā tam, ko viņa bija padomājusi, patiešām bija vajadzīga drosme.

Fakts bija tāds, ka pēdējā laikā Zlatu bija vajājis tas pats sapnis, par kuru viņa nevienam nebija stāstījusi. Viņa sapņoja par zēnu ar nopietnām brūnām acīm un brūniem matiem. Viņš paskatījās uz viņu un pasmaidīja, pastiepdams roku. Zlata tajā ieguldīja savu un bija laimīga.

Bet pēkšņi smaids pazuda no puiša sejas. Viņš pagriezās, lai kaut kur paskatītos, un Zlata paskatījās tajā pašā vietā, un tad pamodās kliedzot. Viņa neatcerējās, ko tieši viņa tur redzēja. Viņas atmiņā palika tikai tā puiša seja. Viņa atcerējās viņu līdz mazākajai detaļai un noteikti atpazīs viņu, kad viņi satiksies.

Paldies Dievam, es šo sapni neredzēju katru nakti. Reizi vai divas mēnesī, un mammai pietika ar vienkāršu skaidrojumu: “Es neatceros, par ko sapņoju. Droši vien Nirfa."

Patiešām, pirmajā gadā pēc Nirfeat uzbrukuma Dortholai viņai bieži bija murgi, tāpēc tas nebija pārsteidzoši. Viņai izdevās redzēt pietiekami daudz tādus briesmoņus, lai pietiktu ar sūdu pieaugušam cilvēkam. Bet Aisanas nomierinošais novārījums labi palīdzēja, un nedēļas bez sapņiem ļāva viņai atpūsties, un tad… Un tad viss atkārtojās. Par laimi, Zlatai bija atsevišķas kameras, un Agripina nepiešķīra retiem bērnības murgiem tādu nozīmi kā viņas māte.

Meitene kādu dienu saprata, ka tam visam bija iemesls. Tā ir zīme. Bet kuru? Viņa nolēma vērsties pie Pūķa priekšteča. Kuram, ja ne viņam, būtu labāk jāzina, kas notiek viņa domēnā?

"Vectēvs Pūķis," viņa sirsnīgi uzrunāja statuju. "Es sapņoju par to pašu zēnu…" Zlata pēkšņi kļuva neērti. Viņa to iepriekš ne ar vienu nebija skaļi apspriedusi. Pat ar manu labāko draudzeni Aiju. Bet tagad bija tikai viņa un akmens statuja, bet nez kāpēc pēkšņi kļuva neveikli. Bet, ja jums bija neērti, kāpēc jūs vispār atnācāt? Zlata satvēra drosmi un turpināja: "Es daudzkārt esmu sapņojis par viņu, bet mūsu pilī tāda zēna nav." Un arī ne tuvākajos ciemos, es pārbaudīju. Kā es varu zināt, kas viņš ir? Kā viņu sauc? Kur viņš dzīvo? Man šķiet, ka viņam draud briesmas, bet es nezinu, kādas briesmas… Es nezinu, bet es jūtu, ka viņam ir vajadzīga mana palīdzība. Tieši mans…

Ak, ja Ika tagad redzētu savus mirdzošos vaigus, viņa noteikti paziņotu, ka Kaza ir iemīlējusies!

Kaut kas lika Zlatai apgriezties un skatīties tieši akmens pūķa acī ar vertikālu zīlīti. Skolēns pēkšņi uzliesmoja ar zeltu, paplašinājās, un šī gaisma pārpludināja visu alas telpu, un Zlata atradās tieši tajā sapnī.

Tagad viss bija savādāk. Daudz reālāk. Vējš sabozāja viņas garos blondos matus, un viņa smaržoja pēc meža, mitruma un degšanas. Un priekšā bija figūra ar platiem pleciem…

Tas bija viņš. Zlata viņu pat atpazina no aizmugures. Tikai viņi abi šoreiz bija krietni vecāki. Diezgan pieauguši… Man krūtīs pēkšņi apmetās neparasta trīce. Puisis sajuta viņas klātbūtni un pagriezās. Sasveicinoties viņš sirsnīgi pasmaidīja, un tas bija vairāk nekā tikai smaids. Tā viņi uzsmaida kādam, ar kuru viņiem ir daudz kopīga.

"Zlata," viņš sauca un pastiepa viņai roku, it kā viņi būtu pazīstami jau ilgu laiku.

Viss gāja kā sapnī, bet tajā pašā laikā aina bija pilnīgāka. Satraucošāk… Sajūtas, skaņas, smaržas, detaļas. Piemēram, šis gredzens, kas, starp citu, viņai līdz šim nebija bijis. Zlata to pamanīja uz sava pirksta, sniedzot puisim roku. Svešinieks cieši un droši satvēra viņas šauro plaukstu, savija viņu pirkstus un saspieda. Tas noteikti bija kaut kāds īpašs žests… Īpašs un patīkams.

Un tad, tāpat kā iepriekš, viņš paskatījās uz citu pusi. Zlata norija siekalas. Iepriekš viņa nevarēja atcerēties, ko tieši viņa tur redzēja, un tagad viņai bija bail. Man bija tik bail, ka mana sirds plīvo krūtīs kā puķu pūķis, kas ierauts ērkšķu krūmā.

Bet meitene sev atgādināja, ka viņa ir ļoti drosmīga un vispār pūķa meita, ja nu viņa nav viņa. Viņa man atgādināja un paskatījās uz augšu.

Priekšā bija klints, un aiz tās līdz pašam horizontam stiepās melns, izdedzis līdzenums ar koku skeletiem. Tur lejā atrodas militārā nometne. Daudzas teltis, tūkstošiem cilvēku figūru — vergi un viņu kungi. Un… šoferu vadītas briesmoņu baras.

Un tur bija arī kaut kas tāds, ko viņa nekad savā mūžā nebija redzējusi, bet no pirmā acu uzmetiena uzminēja — vientuļš stabs, kas izlīda no zemes, un virs tā zelta adata — vienīgais gaismas atspīdums šajā Nirfeats iekarotajā pasaulē. …

Meitene aizturēja no rīkles plīsušo šausmu saucienu, galvenokārt tāpēc, ka puisis arvien ciešāk saspieda viņas plaukstu. Ne tikai saspiežot. Viņš iedrošināja. Atgādināja, ka viņš bija tuvumā. Ka kopā viņi noteikti…

Zlata pēkšņi atkal atradās alā. Viņa stāvēja, satriekta mirkšķinot acis un mēģināja aptvert to, ko