Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— Bet es varētu vienreiz apdzīvot Karifu vai Konoru. Amira, ir cilvēki, ar kuriem tas notiek viegli, viņu aura man ir atvērta. Tādu ir ļoti daudz. Vai arī jums ir sarežģītāka problēma: ja jūs dzenāt cilvēku līdz galējībai, piespiežat viņu izdarīt noziegumu, tad arī viņu var viegli izmantot.

"Tev der tikai ļaundari?" Nopietni? — Es pat pasmējos par tik banālu nosacījumu. — Bet es tev tik ļoti jutu līdzi tur — bordelī. Un viss velti. Ceru, ka Aurelam ar tevi bija ļoti jautri! “Es nevarēju sevi savaldīt, es atklāti smējos.

Mana reakcija sāpināja Nirfeat.

— Vai, jūsuprāt, tas ir smieklīgi? — Viņa sarauca pieri.

— Nu jā! — turpināju smieties.

Man šķiet, ka biju histērijā.

"Žēl, ka jūs nevarat ietekmēt, pretējā gadījumā es jums iemācītu mācību!" Neuztraucieties par Aurelu. Viņš dabūja savu. Man piederēja katrs no tiem pēc kārtas, liekot viņiem darīt visu, ko es gribēju. Viņi abi bija diezgan nežēlīgi viens pret otru.

"Vai tāpēc viņš tika atrasts notekcaurulē?"

— Jā. Pārvadātājs nemirst uzreiz, lai jūs zinātu. Parasti kādu laiku pēc tam, kad es atstāju ķermeni. Prāts neiztur, un tad sirds. Tāpēc Aurels pameta bordeli knapi dzīvs, bet ļoti laimīgs. Viņš ne par ko nesūdzējās un pa ceļam uz mājām nomira. Protams, ne bez manas palīdzības. Viņa svīta nobijās un iemeta ķermeni notekcaurulē, un es atgriezos. Zini, es gribētu kaut ko tādu uzspēlēt ar tevi un Finbāru. Atvainojiet, tas nav iespējams.

Nirfeatka to pateica tik nejauši, ka es pat sadusmojos.

— Kāds tu esi radījums! Es ceru, ka Finbar tevi atradīs un tu nomirsi agonijā! — es izpļāpājos.

— Es esmu augstāka būtne, Ēna! Neuzdrošinies mani! — Ilsana nobijās, izcēlusi zobus kā plēsējs.

Bet man jau bija apnicis baidīties, un es pat nepacēlu uzaci.

Nirfeat sieviete attālinājās un pēc īsa klusuma piebilda, nomierinoties tikpat pēkšņi, kā bija uzsprāgusi: "Varbūt tu tomēr nāksi man līdzi?"

— Kas? "Manas acis gandrīz izkrita no pārsteiguma."

— Mani interesē tu. Es ņemtu tevi līdzi, un mamma atrastu pielietojumu Pūķa ēnai.

— Paldies, tik dāsns piedāvājums, bet domāju, ka atteikšos.

Es tik tikko varēju atturēties, neparāvu plecus. Nevarēja atdot, ka novārījuma iedarbība beidzās un es jau varēju kustēties.

— Pateicībā par jūsu palīdzību es jūs nenogalināšu. Es to vienkārši atstāšu šeit.

— Un šeit, kur tas ir? — piesardzīgi jautāju, aizdomājoties, ka nesaņemšu atbildi.

— Uz robežas ar Mūžīgā aukstuma tuksnesi. Kad viņi jūs atradīs, un, ja viņi jūs atradīs, jūs jau nosalsit. — Il Sana uzmanīgi paskatījās uz mani un savilkās ar grimasēm. — Kāpēc tavs mīļākais pelieris tevi neņem?

Sapratusi, ka citas iespējas nebūs, es pielēcu un metos pie zobena, bet mani pirksti satvēra gaisu. Nirfeatka izrādījās veiklāka. Viņa apsteidza mani, nospiežot Dvēsinu uz grīdas. Es izpletījos uz koka galda virsmas, un Il Sangs satvēra mani aiz sprandas, ar pārcilvēcisku spēku pacēla un nosvieda atpakaļ uz soliņa. Sāpīgi saplaisājusi pakausi, zaudēju orientāciju. Ātri pietuvojies man, Il Sana satvēra manu apakšžokli, cenšoties atspiest zobus. Tajā pašā laikā manā mutē parādījās krūze ar peles zivtiņas novārījumu.

Es mēģināju izsist trauku no viņas rokām, bet Il Sana nolika to uz galda un pietuvojās man. Ātrums, ar kādu viņa pārvietojās, pārsniedza cilvēka ātrumu. Es cīnījos cik varēju. Viņa cīnījās pretī, saspringti rūkdama, bet nespēja savaldīt šo radījumu. Beidzot mēs nokritām uz grīdas, kur radījums slējās pie manis. Viņa apsēdās uz krūtīm, sastiprinot manas rokas ar kājām.

— Kāpēc tev to vajag? Vai nebūtu vieglāk mani vienkārši nogalināt? — izmisusi jautāju.

— Pārāk viegli. Tavam mīļotajam Finbāram jādzīvo ar domu, ka viņam bija iespēja tevi izglābt, taču viņš to neizmantoja. Nabadziņš! Vainas apziņa viņu iznīcinās. Vai varat iedomāties, kas vēlāk notiks ar Kirfaronogu? Kamēr pūķa gars neizvēlēsies jaunu draklordu, kamēr viņš neatradīs sev Ēnu, paies daudz laika, un mūžīgā aukstuma tuksnesis negaidīs. Laiks iet uz beigām… Dzer! — Nirfeat necilvēcīgā balsī nočukstēja un ar pirkstiem saspieda manu degunu.

Es skrāpēju grīdu ar nagiem, mēģināju pieliekties, lai viņu nomestu, bet Il Sang, šķiet, sver tonnu. Turklāt gaiss plaušās strauji izsīka, un radījums neļāva pagriezt galvu prom.

Tas notika, es beidzot atvēru muti, lai ievilktu elpu, un tajā uzreiz ieplūda nekrietna strūkla. Atdzesētais buljons bija zaudējis savu aromātisko šarmu un tagad smaržoja pēc sabrukšanas un sapuvuša ūdens.

Klepojot un aizrijoties, biju spiests iedzert lielu malku. Tad vēl viens. Jaunā porcija un vecais raugs strādāja ātrāk, mana redze aizmigloja. Nirfeat sieviete viegli atslāba, un tajā pašā mirklī es sajutu kaut ko aukstu un asu zem rokas, kas zaudēja kustīgumu. Mana apziņa strauji izgaisa, un es biju grūtas izvēles priekšā, un manas domas tik tikko kustējās kā muša biezā želejā. Mirklis vai divi…

Beidzot izteicu vēlēšanos, pirms iekritu melnā nebūtībā.

27. nodaļa.Šodien brīvdiena! Lai nāk visi

Es pamodos ar drudzi un uzreiz klepoju. Tas smirdēja pēc dūmiem un izgarojumiem, caur dūmu aizkaru es redzēju, kā deg dīvāns, un sarkanas liesmu mēles laizīja sienas, griestus un grīdas dēļus, tuvojoties manām kājām.

Peles efekts vēl nebija pilnībā izzudis, taču kustīgums pamazām atgriezās ekstremitātēs. Ar grūtībām, bet varēju apgāzties. Es sāku klepot. Kaut kā paskatījos apkārt caur dūmiem un sapratu, ka esmu viena. Līdzdalībnieka tuvumā nebija. Nirfeatka sasniedza savu mērķi un, iespējams, paņēma līdzi ierobežojuma atslēgu. Man arī nevajadzēja palikt blakus. Vēl tikai nedaudz, un būda sabruks kā kāršu namiņš, aprakt mani zem degošiem baļķiem.

Ugunsgrēks izjauca līdzzinātāja plānus nogalināt Finbaru ar vainas apziņu. Vai viņa ir mainījusi savas domas, vai ugunsgrēka cēlonis ir daudz triviāls? Varbūt tad, kad cīnījāmies, no pavarda izripoja ogles un gruzdēja, līdz bija aizņemti sausie dēļi? Vai arī tā bija nejauša dzirkstele?

Man galvā pazibēja minējumi, un es rāpos uz izeju, aizdzenot domas, ka esmu ieslēgts degošā būdā. Par laimi, durvis uzreiz atvērās, un es bez grūtībām pārripoju pāri slieksnim. Klepodama viņa rāpoja prom