Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Nedomājot es uzmetu zobenu uz galda un metos viņai palīgā. Kopā mēs varējām aizslēgt durvis. Bet Kirjana ar to neapstājās, viņa atbalstīja durvis ar plāksni, un tikai pēc tam mēs varējām atkāpties un izelpot.

— Kas tas bija? — jautāju, cenšoties atvilkt elpu.

— Sniega zvērs. Viņi vienmēr ierodas ziemā, lai meklētu laupījumu. Spēcīgu sniega vētru laikā viņi pat dažreiz iemaldās Šarotē.

Klausoties viņas stāstu, es apstaigāju mazo istabiņu, kuras vienīgais logs no iekšpuses bija aizslēgts, un virsū arī aplikts ar dēļiem. Es pārsteigts skatījos uz nebijušu struktūru, kas liecināja par nopietnām nepatikšanām.

Pašā istabas centrā dega primitīvs pavards, virs kura karājās burbuļojošs katls. Tā bija viņa gaisma, ko es redzēju no ielas, kad Kirjana atvēra durvis. Stūrī vistālāk no ieejas atradās kaut kas līdzīgs guļamstāvam, uz kura mētājās baltas un pelēkas ādas. Zem loga ir sols un galds, pie kamīna vēl viens mazs un pāris plaukti ar dažiem piederumiem. Tā ir visa vienkāršā situācija.

Durvis atkal nodrebēja, liekot mums raustīties. Pagāja divdesmit sekundes, un viņi atsitās pret logu. Mēs ar Kirjanu pagriezāmies, vienlaikus kliedzot. Kādu laiku gaidīju jaunu zvēra uzbrukumu, pieķerot sevi pie domas, ka skatos uz skursteni, kas bija primitīva bedre jumtā.

"Nebaidieties, sniega zvērs tur neiekļūs." Nepatīk dūmi un uguns. "Kirjana satvēra manu roku un iesaucās: "Amira, tu esi ledus!" Pasteidzies, mums tevi jāsasilda!

"Man nav…" Es gribēju teikt, ka man nemaz nav auksti, bet es pārdomāju.

Meitene pievilka mani uz dīvāna pusi:

— Iekļūt. Apsedziet sevi ar ādām. Es tev ielīšu buljonu. Labi, es izdomāju, ka paņemšu līdzi preces.

Un es domāju, ka esmu atstājis savus krājumus Kafizas būdā un parādījies tukšām rokām.

Aptiekāras mazmeita sāka rosīties ap kamīnu. Pēc rakņāšanās pa mugursomu viņa izņēma dažus garšaugus un ogas. Iemeta to katlā. Būdu piepildīja ogu aromāts, kas sajaukts ar dūmiem. Kirjana no plaukta paņēma divas lielas krūzes un koka kausu. Viņa piepildīja traukus ar buljonu, nolika tos uz galda, noņēma katlu no āķa un nolika uz grīdas netālu no uguns.

"Lai tas nepārvārās," viņa paskaidroja un apsēdās uz sola malas tuvāk man.

Pavirzījusi vienu krūzi sev pretī, viņa iedzēra malku buljona un aizvēra acis.

— Garšīgs, bet salduma par maz. Žēl, es aizmirsu par medu,” viņa sūdzējās.

Buljons smaržoja ļoti pievilcīgi, un rīta uzkoda karietē jau sen bija nogrimusi aizmirstībā. Arī es apsēdos pie galda, stumdama savu krūzi sev pretī.

— Kirjana, kā tu šeit nonāci? — uzdevu jautājumu, kas mani mocīja jau no brīža, kad izdzirdēju viņas balsi.

— Tiklīdz tu aizgāji, tas sākās! Vispār es nolēmu, ka arī man ir jāiet uz drošu vietu. “Viņa pasmaidīja un parādīja man tieši tādu pašu amuletu, kādu viņa man uzdāvināja. "Tiešām… es nezināju, kas tas ir," it kā atvainodamies, viņa paskatījās apkārt istabā.

Es malkoju buljonu, jūtot patīkamu siltumu, kas izplatās pa visu ķermeni. Es iedzēru lielāku malku.

— Interesanta garša. Kas tas ir?

— Dažādi garšaugi, mana mīļākā kompozīcija. Lieliski atslābina un nomierina. — Kirjana skumji pasmaidīja.

"Ak, jā… Man vienkārši nekaitētu nomierināties," es pabeidzu teikumu žāvājoties.

Pēc visiem satricinājumiem es tiešām jutos šausmīgi miegaina. Cik maksāja gandrīz diennakts “aukstumā”, bēgot no pilsētas, tad no sniega zvēra. Es pat nerunāju par dralorda salauzto sirdi…

Mani plakstiņi kļuva smagi, un es tik tikko varēju pamirkšķināt. Arī manas rokas un kājas kļuva kā svešinieki, un es pēkšņi sapratu, ka Kirjana ar iekāri skatās uz zobenu, kas gulēja uz galda. Viņa pamanīja manu skatienu un pasmaidīja:

— Amira, šī ir Atvēsinošā, vai ne?

Es mēģināju piecelties, lai paņemtu zobenu, bet nevarēju pakustēties.

— Jā. "Dodiet man," viņa nejauši jautāja, cenšoties neparādīt, kādā stāvoklī es esmu, bet iekšēji man bija pilnīgi auksti.

Kirjana pastiepa roku, bet pirksti sastinga, nekad nepieskaroties burvju zobenam. Mēs atkal izveidojām acu kontaktu.

— Kirjana?

— Uzgaidi minūti. Es nevaru to pacelt ar kailām rokām.

Viņa no kaut kurienes izvilka ādas cimdus, uzvilka tos un tad godbijīgi paņēma rokās zobenu. Asmens dzirksteļoja pavarda gaismā, it kā sarma pārklāts, un es domāju: “Varbūt tāpēc to sauc par Dzesētāju? Šī īpašā sakausējuma sasaluma dēļ?

Farmaceites mazmeitas acis mirdzēja sajūsmā, kad viņa pievērsa skatienu man.

— Beidzot! Paldies, Amira. Bez jums es to nebūtu varējis iegūt.

Manā galvā uzreiz skaidri parādījās dralorda teiktie vārdi Kafizas būdā: "Amira, tu neesi Nirfeat, pretējā gadījumā jūs nevarētu pieskarties zobenam ar kailu roku!"

— Tu… Tu esi nirfs! — izlīda no manas mutes, sauss no briesmīga minējuma.

— Tev pagāja ilgs laiks, lai to saprastu. — Ilsana nolika zobenu uz galda un izlikās aplausi. — Tomēr tev var piedot, jo pat dralords nenojauta par manām patiesajām spējām. Viņam, protams, bija aizdomas, bet neredzēja reālās briesmas. Tiesa, tādu kā es vēl neviens nav sastapis.

Kirjanas figūra pēkšņi izplūda, it kā sliktā fotogrāfijā, un Finbārs pēkšņi atradās viņas vietā.

Velnišķīgi! Es kliedzu un instinktīvi gribēju tikt prom, bet tikai nedaudz nodrebēju, joprojām nespēdama pakustēties.

— Vai tev ir bail? — jautāja dralords. Nez kāpēc viņš runāja sievišķīgā balsī. — Labi, man nav nodoma tevi nobiedēt līdz nāvei. “Radījums atkal mainīja savu izskatu un šoreiz parādījās manā priekšā līdzdalībnieka aizsegā. — Vai tas ir biežāk? Lai gan tas arī neesmu pilnībā es.

— Kas tu patiesībā esi? — es jautāju, mana mēle šļakstīdamās no izdzertās indes, izbijusies no notiekošā. — Parādīt sevi!

— Mani sauc Il Sana. Divos vārdos. Tas tulkojumā no manas dzimtās valodas nozīmē "Abyss Saule". Un es sevi nerādīšu. Jūs joprojām nevarēsiet mani redzēt ārpus šī ķermeņa. Jūs esat vienkāršs cilvēks. — Nirfeat pārāki pasmaidīja. "Bet jūs varat būt pārliecināti, ka es esmu unikāls." Mana māte mani speciāli dzemdēja šādā veidā.

Es pēkšņi atcerējos Lankas vārdus: "Zini, Nirfeat karaliene guļ un sapņo, kā atņemt viņu zobenus dralordiem."

— Jūsu māte ir karaliene Nirfeja? — Es minēju.

— Viņa ir īstā. Mamma būs apmierināta ar manu darbu un