Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

saprāta, vai varbūt beidzot tev ir parādīta tava īstā vieta? — nozīmīgi uzbudinājusies, Sileste vārdos aizrāvās, tiklīdz ieraudzīja Mirelu.

Uzmanīgi velkot ar pirkstu galiem gar samta vaigu, viņa tos apturēja uz Miras asā zoda, saspiežot to ar ledainu tvērienu. Meitene stāvēja mierīgi, nenolaižot acis no sevis. Brīžos, kad Sileste nespēja savaldīt emocijas, viņa viņu nemainīgi sauca pilnā vārdā, kas bija katrai raganai kopš viņas spēka atklāšanas brīža.

— Es arī priecājos tevi redzēt, māt!

— Joprojām tas pats izskats! Cik žēl, ka mūs pārtrauca. Man bija ļoti jautri ar tevi spēlēties. Jūs vienmēr pacēlāt galvu neatkarīgi no tā, cik dziļi esat iegrimis izmisuma bezdibenī. Tāpēc tu man patiki. Žēl…” Skatiens, ko viņa viņai veltīja, bija riebuma pilns.

Mira smaidīja tikai tad, kad māte viņu iedunkāja, liekot raganas galvai saraustīties uz sāniem un matiem aizsegt seju, slēpjot savu nepiedienīgo jautrību. Mirela arī nomierināja lidojošās Kasas dusmīgo čīkstēšanu, sakot, ka sašutumam ir pāragri.

— Un šī ir tava pirmā labā ideja! Es teikšu, ka esat atgriezies, lai izpildītu savu pienākumu un nodrošinātu mūsu ģimenei pēcteci. Neuztraucies, es parūpēšos, lai viņa nekļūtu tāda pati kā tu un nepieļautu tādas pašas kļūdas. "Viņas trakais skatiens apmetās uz nūju. "Jūs man paklausīsit neatkarīgi no tā, un es parūpēšos par visām baumām, kas rodas."

Bērnībā viņa pēc iegribas pacēla čīkstošu kamolu. Mira zināja, ka, ja kaķēns tiks pamanīts, viņu sagaidīs tikai nāve. Nedēļu viņa nesa viņam ēdienu un auklēja ievainoto mazuli, bet, kad kādu dienu ieradās, viņa uz visiem laikiem atcerējās savas mātes nodarbību. Sods, kā vienmēr, izrādījās pārāk nežēlīgs. Nebija jēgas nevienu glābt, viņš noteikti nomirs kopā ar viņu. Tas notika vairāk nekā vienu reizi, bet šis bija pēdējais. Viņu skatienu vairs nebija iespējams noķert uz nožēlojamo radījumu, kas vēlējās izdzīvot, jo viņa viņiem viegli kļūtu par ceļu uz ātru nāvi.

Viņas māte domāja, ka viņa iznieko savu dāvanu, darot šādas muļķības. Pļauka nebija ne pirmā, ne pēdējā, bet manāmi spēcīgāka par iepriekšējiem. Neregulāras kalpones, kas atnāca un atnesa viņai ūdeni, bija vienīgās, ko viņa redzēja šajā nedēļā. Pēc tam Mirela varēja tikai atvainoties un turpināt savu dzīvi, slēpjot no visiem patiesību, ko glabāja Bareinu ģimenes slēgtās durvis.

Vēlāk tika speciāli atrasts piemērots pazīstamais, taču Sileste juta, ka viņam nav pietiekami daudz spēka, tāpēc nolēma nedaudz piestrādāt pie viņa. Pazīstamais, kurš bija piespiedu kārtā sasiets un pārdzīvoja eksperimentus, vēlāk kļuva nederīgs un zaudēja spēju runāt. Cik daudz dusmu tika izliets tajā laikā. Sieviete uzskatīja, ka parazīts, kas nomoka viņas meitu, ir labs iemesls, lai viņu izsmietu. Tomēr neko nevarēja mainīt. Šī bija pirmā neveiksme, un pārējās nebija ilgi gaidītas.

— Noteikti. Es tev paklausīšu, kamēr tu paliksi Bareina galva, māte. It kā man būtu iespēja to nedarīt. — Mirela šaubīgi sacīja.

Sileste kā klana galva vienmēr atstāja maģisku ietekmi uz savu meitu. Pietika ar nelielu triecienu, lai meitenes acis uzreiz aizmiglotos, un viņas galvā nebija nevienas liekas domas. Sieviete vienmēr izmantoja šo trumpi, kad viņai nebija noskaņojuma jaukties ar meiteni.

"Mūsu laikos raganas ir mežonīgi izmantot spēku, kas iegūts tieši no pagātnes gadsimtiem." “Viņai patika atkārtot šos vārdus, uzmanīgi glāstot meitas galvu, kura pēc tam uz vairākām dienām tika ieslodzīta bez ūdens par jebkuru kļūdu, ko viņa uzdrošinājās pieļaut publiski.

Viņa nepieskārās savam vīram, viņai nebija drosmes viņam atklāti stāties pretī. Starp viņiem bija biznesa attiecības, kas izrādījās sievietes labā un ievērojami palielināja viņai svaru aristokrātu aprindās. Sileste apprecējās uzreiz pēc tam, kad uzzināja, ka viņas vēderā ir bērns no izvēlētā burvja. Sākumā viņa pat izteica, cik skumji viņai ir, ka šis bērns nav viņas vīra. Visi ticēja, ka starp viņiem valda mīlestība. Pēc tam, kad viņa bija diezgan nogurusi no mīlētāju spēlēšanas, viņa reti apmeklēja pasākumus kopā ar viņu, labprātāk paņēma meitu, taču drīz par viņu aizmirsa, atceroties tikai reizēm.

Sapnis izveidot ideālu raganu sabruka Silestes acu priekšā. Mirelai vajadzēja būt tai, kas pacelsies debesīs, un spēku, kas viņu kontrolē mātes personā, varēja salīdzināt ar dievu spēku.

Kādā brīdī viņai uzdrošinājās nozagt lielo radījumu, kas jau īsā laikā tika uzvarēts. Silestes ietekme bija pārāk īsa, lai radītu nopietnas sekas meitas jaunajiem draugiem. Ar ķēniņa bērniem nebija iespējams kaut ko darīt, bet dusmas aptumšoja mātes acis, kuras sapņi bija pārāk augsti. Tikai bailes pazaudēt visu niecīgas kļūdas dēļ viņu atturēja no puķes iznīcināšanas, kas izrādījās nezāle.

— Māt, vai mēs esam beiguši? Man ir palikušas dažas lietas, kuras jūs neļaujat man pabeigt. “Viņas vārdos izsvīda ņirgājoša inde, kā rezultātā sieviete samiedza acis un sažņaudza dūres.

Viņa reti ķērās pie fiziskas vardarbības, taču bija daudzas lietas, kas meitenei šķita daudz sliktākas, un ilgu laiku viņa nevarēja tās izturēt garīgi. Viņai nevajadzēja nekam pieķerties. Brīdī, kad viņi par to uzzināja, viņi viegli iznīcināja vai nogalināja, salaužot bērna sirdi, līdz Mirela beidzot ar visu samierinājās un bez ierunām paklausīja mātes pavēlēm. Šajā laikā tēvs, kurš vienaldzīgi vēroja notiekošo no malas, vairāk izskatījās pēc klusa kalpa, nevis pēc cilvēka, kuram varēja uzticēties un lūgt palīdzību.

Tas, kas notika ar pazīstamo, ietekmēja arī Mirelu, tāpēc viņai vairs nebija savas agrākās raganas vērtības. Tā kā pat māte pret topošo mantinieci izturējās kā pret kaut ko nederīgu, daži kalpi viņu pilnībā ignorēja, pamanīja tikai savu kungu klātbūtnē.

Sileste savilka lūpas uz meitas vieglprātīgo jautājumu. Tajā pašā laikā ārā sāka atskanēt skaļi trokšņi.

— Ak, šķiet, ka mums nebija laika izbaudīt sarunu. Man tiešām žēl. — Mira pasmīnēja, redzot pārpratumu svešas sievietes acīs kopš tās dienas.

Daudzus nokaitināja Khayala pārlieku apmierinātais smaids. Pašreizējā situācija viņai patika. Kas ir tur! Viņa viņu ārkārtīgi uzjautrināja, taču bija arī kaut kas tāds, kas priesterieni ļoti kaitināja.

Pat dievi deva izvēli. Katram pūķim bija izvēlēts, taču neviens nebija spiests izvēlēties pirmo satikto pāri. Tas bija nežēlīgi pat pret augstākajiem spēkiem, nemaz nerunājot par nevērtīgajām raganām, kuras pārāk ilgi atļāvās uzvesties neadekvāti.

Šodien karaļa kabinetā ir sapulcējušies daudzi cilvēki. Klātesošo vidū bija arī Augstā ragana. Viņa bija neapmierināta, ka viņas uzmanību novērsa vēl kādas muļķības. Lai gan steidzamā tikšanās viņai bija pārsteigums, viņai nebija tiesību nepaklausīt.

Viņa nebija vienīgā, kas bija sajūsmā, arī pārējie nesaprata tikšanās iemeslus. Taču, pamanījuši kopā ar viņiem sēžam pūķi, viņi pārsteigti paskatījās apkārt, it kā jautādami, vai viņi ir vienīgie, kas to