Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

veca suņu būda. Tupusies viņai aiz muguras, es uzmanīgi vēroju ielu.

Kā laimei, komanda apstājās tieši manas alejas priekšā. Apsargu balsis bija dzirdamas diezgan skaidri.

— Es noteikti kaut ko no turienes dzirdēju! — Viens norādīja manā virzienā.

"Nu, ej un pārbaudi," cits pavēlēja.

Pirmais izkāpa no formācijas un pamāja ar roku vienai no gaismas bumbiņām. Viņš nekavējoties nokāpa un lēnām peldēja apsarga norādītajā virzienā, applūstot ar spožu gaismu nomalē, kurā es slēpos.

Es ar šausmām vēroju, kā tuvojas gaismas un tumsas robeža, atklājot dažus neprezentējamus plankumus un kaudzes. Un kā es tik veiksmīgi tiku tām garām, neuzkāpjot ne vienam vien? Vienkārši brīnums!

Kad gaisma bija pavisam tuvu, es bailīgi paskatījos apkārt, cerot ieraudzīt kādu iepriekš nepamanītu caurumu vai vārti. Vismaz kaut kas varēja kļūt par bēgšanas ceļu, bet es redzēju tikai divas spilgti oranžas acis un gandrīz kliedzu.

Radījums, kas mani tik ļoti biedēja, paskrēja garām un, nokļuvis gaismā, sirdi plosoši kliedza, izliekot muguru:

— Mjau! Mjau!

Burvju bumba apgaismoja gan manu slēptuvi, gan dīvaino kaķēnu, kas kaut kā smalki atšķīrās no man pieradušajiem kaķiem. Šķiet, ka viņa kājas ir pārāk īsas un biezas, un viņa galva ir pārāk liela? Viss par viņu bija nedaudz nepareizs, taču situācija arī nebija pareiza, lai to aplūkotu.

— Pshhh! — Kaķēns pacēla priekšējo ķepu un atkal sāka draudēt: — Ņau!

— Tur neviena nav! Tikai neglīts kaķis un atkritumu kaudze!

Sarga balss atskanēja pavisam tuvu — trīs soļu attālumā. Es pat pārstāju elpot. Viena kustība un viņš sapratīs, ka bez atkritumu kaudzes šeit esmu arī es.

"Nu, jūs vienmēr spēlējat droši," viņi viņam atbildēja no alejas otrā gala.

"Labāk ir spēlēt droši, nekā vēlāk saņemt sodu no komandiera par neuzmanību…" Kurnējot zem deguna, apsargs aizgāja un netīri nolamājās, iekāpdams kāda cilvēka ekskrementos.

Apgaismojošā bumba aizpeldēja ar to, un tad vienība virzījās tālāk pa ielu.

— Mjau! Mjau! — kaķēns īpaši draudīgi kliedza pēc viņiem. — Meaaa… khhh.. Ah! Kh! Kh! "Pēkšņi viņš klepojās, it kā viņam būtu izžuvis kakls.

Es piesardzīgi paskatījos ārā no slēptuves un uzreiz sastapos ar ne tik kaķveidīgo acu skatienu. Tie bija lielāki, apaļāki un ar spilgti oranžiem zīlītēm, kas man atgādināja uguni mākslīgā kamīnā.

— Paldies draugs. Man palīdzēja,” es čukstēju, pateicības pilna.

— Ak, laipni lūdzam! — Atskanēja negaidīta atbilde. — Vai ļausi man to ēst?

Paraustījusi plecus, es gandrīz nojaucu letiņu, aiz kuras paslēpos, un no manas mutes uzreiz iznāca vairāki nedrukājami izteicieni. Varbūt es nepadevos apsargam, kurš iegāja sūdos.

— Klusi! Klusi! Es saprotu, es atstāju iespaidu. Precīzāk, nez kāpēc manas acis tumsā bieži izraisa līdzīgu reakciju. Bet tu mani redzēji pasaulē, vai ne?

— Bāc! Kaķis runā ar mani! — skaļi teicu un pievilku ausi. — Ievainot!

— Nu, protams, ka sāp! Tev tas ir jāizdomā, jāpavelk ausis,” radījums uzreiz atbildēja un atgādināja: “Un kā ar ēdienu?” Es joprojām jums palīdzēju.

— Maģija. Tā ir tikai maģija. Pirms jums ir maģiska būtne. Nav ko brīnīties,” atgādināju sev un, nedaudz nomierinājusies, jautāju: “Kas tu esi?”

— Es… Tas ir grūts jautājums. Patiesībā es esmu dzīvnieks, bet dažreiz man patīk domāt, ka esmu augs.

— Bāc! — Es atkal zvēru, nespēdama tikt galā ar savām emocijām.

“Mana māte noteikti bija kaķis, bet ko tu teici? Maģija! Tāpēc viņi ar maģijas palīdzību mani padarīja tādu. Tagad saprotu cilvēku runu, runāju un uzdodu dīvainus jautājumus. Un vēl… Ēšana ir kā medības! Vai jums nav nekā garšīga, hmm? — pēkšņi tēmu mainīja runājošais kaķis, kurš nez kāpēc domā, ka reizēm viņš ir augs.

Brrr!

"Man tā nav līdzi," es viņu pievīlu. "Bet, ja jūs gaidīsiet mani krodziņā, es jums atnesīšu kaut ko garšīgu." Vai jums garšo gaļa?

— Gaļu? ES mīlu! Man patīk viss: gaļa un dārzeņi. Reizēm aiz izmisuma pat ēdu zāli, bet gaļu mīlu vairāk.

— Tas ir labi. Tad gaidi mani tur. Es būšu atpakaļ drīz.

— Labi, bet kāda taverna?

Un tieši tā! Es vilcinājos, prātodama, kā to izskaidrot kaķim.

"Pasaki man vārdu, es to lieliski varu izlasīt," šis dzīvnieks man teica.

"Sasodīts… Bet es neesmu," es pārsteigts teicu.

— Klau, man ir ideja. Darīsim tā: es mācu tev lasīt, un tu mani pabaro! Nu kā tev tas patīk?

Izskatās, ka esmu sastapies ar īstu zinātnieku kaķi. Kaķis, kurš prot lasīt! Viņš to var, bet es nē!

"Madhouse…" Es pakratīju galvu.

— Es īsti nesapratu, ko tu teici? — kaķis jautāja.

— Es teicu, ka piekrītu! — Es steidzos reabilitēties

Nu kur gan vēl atrast lasītprasmes skolotāju, neradot aizdomas?

— Klau, kāpēc tu slēpies no apsargiem? Ko tu izdarīji? — kaķēns pēkšņi jautāja.

"Vēl ne… Bet viss var notikt," es neskaidri atbildēju.

— Tas tiesa. Zini, tu un es esam zināmā mērā līdzīgi. Abi ir dīvaini… Abi ir ārpus šīs pasaules.

— Ar to nevar strīdēties! — es pat pasmaidīju. Un viņa nolēma: "Vai jūs zināt, cik bieži šeit dodas patruļas?" Man vajag nemanot ielīst laukumā un atpakaļ.

— Uz laukumu? Cik ilgi?

Es paraustīju plecus.

— Apmēram desmit līdz piecpadsmit minūtes. Varbūt mazāk.

— Tas ir grūti. Patruļas tur parādās ik pēc piecām minūtēm vai biežāk. Ko tev tur vajadzēja tādā laikā?

Es vilcinājos, nezinot, vai varu uzticēties savam jaunajam paziņam.

— Nāc, izklāj jau! Es esmu tavu muguru, lai jūs varētu man uzticēties. Un, ja jūs patiešām pabarosiet mani ar gaļu, es tiešām kļūšu par jūsu labāko draugu, mrrrr…

Kaķēns berzējās pret manu ceļgalu. Es instinktīvi pastiepu roku un noglāstīju viņa galvu.

— Ko tu dari? — kaķis piesardzīgi jautāja.

– Ā… Jā, jā.

Es noņēmu roku. Kļuva pat neērti. Tomēr tas nav parasts kaķis, bet tas, kurš runā un "uzdod jautājumus".

— Nē nē! Turpināt! Mr…” kaķēns prasīja. — Man patīk!

— Klau, man