Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— Un šajā gadījumā mēs paēdīsim vakariņas! Mēs jūs visus gaidām pie galda lielajā ēdamistabā,” draklords mani atbalstīja. — Lai nāk visi. Šodien Rong Hallā ir brīvdiena!

28. nodaļa. Nē, paskaties uz viņu!

Nākamajā vakarā devāmies uz Drakendortu. Finbārs mani neapmānīja un iepazīstināja ar maniem tautiešiem — zemnīcām Vasiļinu un Marinu. Tās izrādījās dvīņu māsas, kā arī attiecīgi Dimanta un Smaragda pūķu ēnas. Bet manam pārsteigumam nebija robežu, kad viņi mani iepazīstināja ar Zlatu, Vasiļinas meitu, kura, kā izrādījās, arī ir dzimusi uz Zemes!

Mani aizkustināja siltā uzņemšana, jo pret mani izturējās kā pret ģimeni. Iepazinušies ar sevi, apsēdāmies pie galda un pēc vakariņām šķīrāmies. Vīri devās pārrunāt Finbāra gaidāmo lidojumu pils saimnieka kabinetā, un mēs palikām pie galda.

“Es strādāju IT uzņēmumā,” par sevi stāstīja Vasiļina. "Es joprojām neatceros, kā es šeit nokļuvu." Pēdējais, kas man palika galvā, bija braukšana mājās no biroja. Mēs dzīvojām nelielā privātmājā pilsētas nomalē, un līdz pieturai bija apmēram divdesmit minūšu gājiens. Ziema. Auksts un slidens. Slikti apgaismots ceļš… Šķiet, ka šī ir mana pēdējā atmiņa.

— Varbūt kāds tev uzbruka? — es ierosināju.

Vasiļina tikai paraustīja plecus, un Marina atgādināja:

— Mēs joprojām precīzi nezinām, vai mēs nomira tur uz Zemes, vai arī mūs vienkārši pārveda uz šejieni. Vai varbūt mēs esam sevis kopijas.

"Tas ir maz ticams," es noliedzu. "Pretējā gadījumā būtu problēmas ar atgriešanos, un Frosts teica, ka atgriezīs mani, ja es to vēlēšos."

— Vai Tu gribi? — Marina jautāja.

Abi skatījās uz mani tik cieši, ka uz brīdi pat sajutos neērti par šādu vēlmi.

— Nezinu. Bet es jutos daudz labāk, kad man bija šī iespēja,” es godīgi atbildēju.

Mani sarunu biedri piekrītoši pamāja ar galvu, un Vasiļina apstiprināja:

— Visticamāk, mēs tikām pārvesti uz šo pasauli no savējās. Es tā domāju, jo Agripina un Zlata vienkārši ieradās šeit caur Reginharda izveidoto portālu. "Viņa kādu laiku klusēja un pēc tam piebilda: "Atšķirībā no manis, jūsu un Marinas gadījums patiešām dod pamatu pieņemt traģisku iznākumu uz Zemes, bet vēl nav pārliecinošas statistikas." Tāpēc es sliecos uzskatīt, ka pīķa brīdī mēs vienkārši pārcēlāmies uz robežu atslēgām.

"Šī versija, man šķiet, ir vistuvāk patiesībai," es viņai piekritu.

"Tas ir šausmīgi, ka mums visiem bija jāpiedzīvo šis "pīķa brīdis". “Trauslākā izskata Marina paraustīja plecus, un es pamanīju kaut ko viņas acīs… It kā pazibēja ēna, bet viņa uzreiz pamirkšķināja, paslēpdama to zem pūkainajām skropstām, un pasmaidīja. "Par laimi, viss jau ir aiz muguras, un pēc likteņa gribas esam atraduši uzticamus pavadoņus šeit — Dragon Reaches."

— Jā! "Un parunāsim par patīkamākām lietām," ieteica Vasiļina.

— Nomazgāsim dralordu kaulus? — Marina jēgpilni pakustināja uzacis.

— Tad ejam uz dārziņu! Amira, vai tu jau esi redzējusi puķu pūķus? — jautāja Vasiļina.

— Man vēl nav bijusi iespēja viņus satikt. — Es pakratīju galvu.

Ziedi, kas plīvo no zieda uz ziedu, mani pārsteidza līdz sirds dziļumiem. Un kādu iespaidu varētu atstāt mazas īstu pūķu kopijas, turklāt ļoti skaistas? It kā kāds atdzīvinājis multfilmu varoņus!

The World of Reaches nebeidz pārsteigt ar savu maģisko radījumu daudzveidību. Man likās, ka mana runājošā kaķenīte ir unikāla parādība, bet izrādījās, ka arī Līna mierīgi komunicē ar šo lidojošo sīko!

— Es gribu tos uzzīmēt! — es iesaucos. — Var?

— Nu, protams! Es lūgšu Agripinu sniegt jums visu nepieciešamo, un jūs varat sākt tūlīt.

Agripina bija arī sava veida unikāla persona. Izrādījās, ka viņa ir nevis cilvēks, bet gan ilūzijā valdīta harpija, un viņa arī skaisti zīmēja. Viņa varēja attēlot ar fotogrāfisku precizitāti visu, ko viņa jebkad bija redzējusi. Bet papildus tam viņa bija arī Pūķa ēnas miesassargs un tajā pašā laikā Zlatas aukle.

Līnas meita bija ļoti nemierīga un huligāniska meitene, kurai bija jāpievērš liela uzmanība. Satverusi brīdi, kad mamma neskatījās, viņa man parādīja īstu nazi, nejauši pastāstot, ka to viņai uzdāvinājis onkulis Eirens, smaragda pūķis un Torisvenas dralords, un mana māte bija ļoti neapmierināta ar šādu dāvanu. Ļoti drīz viņi man paskaidroja, kāpēc.

Ciemojoties pie Vasiļinas un Reginharda, es uzzināju daudzas lietas, par kurām pat nenojautu. Bija šausmīgi interesanti klausīties māsu stāstus. Katrs no viņiem saņēma tikpat daudz, cik es, ja ne vairāk. Kas bija vajadzīgs, lai Līna tiktu ieslēgta tukšā pilī, kur viņa varēja sarunāties tikai ar niecīgu pūķi, kuru viņa nosauca par Sonicu, jo viņas meitai uz Zemes bija rotaļu multfilmas ezis. Un kā ar Marinas dzīvi kopā ar Zinborro nodevējiem, kuri plānoja viņu un viņu meitas apprecēt ar Nirfeats? Paveicās, ka Eirena viņu atrada laicīgi.

Ar vienu vakaru mums nepietika, lai parunātos. Tāpēc, kad Finbārs mani uzaicināja palikt šeit, kamēr viņš nomainīja aizsargbarjeras kristālu, es gandrīz piekritu. Bet viņa tomēr jautāja:

— Cik ilgu laiku tas aizņems? Kad tu mani savāksi?

— Nezinu. Apmēram trīs nedēļas. Varbūt vairāk.

— Kas?! — es biju sašutis. — Nē, es nepiekrītu!

— Bet, Amira, tas vienkārši nedarbosies ātrāk! Neesmu pārliecināts, ka tik īsā laikā paspēšu apgriezties.

— Tad… Tad ņem mani līdzi! — negaidīti, pat sev, ierosināju.

Finbārs izbrīnīts skatījās uz mani un pat nevarēja atrast, ko atbildēt. Tas bija tikai man par labu.

— Nu, kas par vainu? Es nebaidos no aukstuma, esmu pārliecināts, ka jūs paņemsiet pietiekami daudz pārtikas mēnesim. Un kopā mums būs jautrāk.

— Amira, bet tas ir bīstami!

— Finbar, kur man NAV bīstams? Tikai tev blakus,” viņa izteica slepkavu argumentu. "Turklāt es jau esmu bijis gandrīz līdz pašai Tukšzemes robežai un izdzīvojis." Man nerūp sals. Vienīgais, no kā man būtu jāuzmanās, ir vētras un sniegoti zvēri, bet vai tu mani no tiem pasargāsi?

"Tā tas ir, bet visu nevar paredzēt…" dralords vilcinājās.

— Ja nu šie atkritumi mūs pievīla un atkal parādītos? Vai arī tā nav viņa, bet kāds cits? Kas zina, cik vēl no šiem Il San var izveidot Nirfeju. Viņa, protams, apgalvoja, ka ir unikāla