Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Šķiet, ka, mēģinot sevi glābt, es to nabadziņu pilnībā saskrūvēju.

— Nē! Ne viņa! Lieciet Ilsanu mierā!

Es pielecu augšā, bet Erss un Fia uzreiz satvēra mani aiz rokām un sāka kaut ko teikt savā starpā, cenšoties pārliecināt mani neiejaukties.

"Nevienu neinteresē tavs viedoklis," Jenara teica, nepagriezusies. "Un, ja jūs neapklusīsit, jūs paliksit bez zobiem." Jums tie tik un tā nebūs vajadzīgi.

— Amira, neuztraucies par mani, neuztraucies. — Ilsana skumji pasmaidīja, kuru jau vilka uz izeju, pat nepapūlēdamies saģērbt.

Kad Ilsana un Jenara izgāja no kazarmas istabas, mani atbrīvoja. Es metos pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas no ārpuses. Viņa aiz dusmām vairākas reizes to sita ar rokām un kājām un pagriezās pret meitenēm.

Fia nostājās man blakus un pasniedza man dvieli it kā nekas nebūtu noticis.

— Nomierinies, tas ir bezjēdzīgi. Ticiet man, es zinu, par ko runāju," viņa skumji sacīja.

"Viņi lieliski prot lauzties," piebilda Aers. "Viņi jūs nepieskārās tikai tāpēc, ka jūs šeit nepaliksit."

Tajā pašā laikā viņas vaigs raustījās no nervoza tikuma.

"Es nekavēšos…" es atkārtoju, izmisīgi žāvējot sevi.

Ietinusies dvielī, paskatījos apkārt. Ne logu, ne citu durvju, nekā! Īsts cietums, no kura nevar izkļūt.

— Vai tu kādreiz aizej no šejienes? — viņa jautāja, īpaši nevienu nevēršoties.

"Klientiem," atbildēja meitene, ar kuru mēs iepriekš pat nebijām sazinājušies.

"Vai kapsētā," piebilda Ers.

— Tas ir skaidrs…

Viņi vairs neizrādīja nekādu interesi par mani un, šķiet, pat kautrējās no manis. Es biju atstāts pašplūsmā. Mēģināju izdomāt izeju no situācijas, bet nekas vērtīgs neienāca prātā. Pagāja vairākas stundas, līdz Ilsana atgriezās. Viņu nesa slepkava rokās ar izgrieztu mēli. Viņš nolika viņu, ietītu baltā palagā, ar seju uz leju tuvākajā gultā un klusēdams atstāja mūs.

Meitenes pielēca, piesardzīgi lūkojoties uz Ilsanu, taču neviena nespēra ne soli, lai pārbaudītu, kas viņai nav kārtībā. Es pirmā piesteidzos pie drauga, baidīdamās atklāt līķi, bet līdzdalībnieks vaidēja un sakustējās.

— Ilsana! Ilsana, es esmu šeit. Esmu ar tevi. Kur tas sāp?

Es sāku uzmanīgi atritināt palagu, lai redzētu, kas ar to noticis. Sarkanās pietūkušās svītras uz baltās ādas uzreiz iekrita acīs. Zilumi no raupjiem pirkstiem, daži skrāpējumi…

"Es dzīvošu," mani mierināja mans līdzdalībnieks. "Aurels nedarīja neko tādu, kas man netika darīts Rongholas cietumos…

Viņa vāji pasmaidīja, un man palika slikti līdz nelabumam.

— Paņemiet līdzi ūdeni un tīru drānu! — prasīju, bet neviens nepakustējās. — Čau, tu esi kurls? Manam draugam vajadzīga palīdzība!

— Tavs draugs, tu palīdzi! — kāda meitene nomurmināja un devās prom.

Es redzēju sev priekšā sejas, pārsvarā vienaldzīgas vai nobijušās, un nekādas līdzjūtības.

— Kā tu vari? Protams, jūs visi esat bijuši viņas vietā!

"Tu nevari palīdzēt bez Jenaras," viņi man paskaidroja.

— Skaidrs. "Es sarūgtināts pamāju ar galvu un uzsaucu: "Fia!" Ers!

Viņu gultas atradās garās istabas pretējā galā. Abas meitenes sēdēja uz tām kā pieķēdētas, un es pati gāju pie viņām, bet arī šeit es neatradu sapratni.

— Amira, man arī žēl tava drauga. Atvainojiet par visiem, bet tādi ir noteikumi. — Fia ar nožēlu pakratīja galvu.

"Es arī atvainojos, bet vairāk žēl sevis," Ers piebilda no augšējās guļvietas.

Sarkanmate bija satvērusi rokās kaut kādu tīra izskata lupatu. Aptuveni to paņēmusi, devos uz pirtīm. Aiz aizslietņa, kā jau gaidīju, atradās tualete un neliela izlietne ar tekošu ūdeni. Pēc lupatas mērcēšanas aukstā ūdenī es atgriezos pie Ilsanas un apsedzu viņas svītraino muguru. Vismaz kāda palīdzība…

"Paldies," līdzzinātājs pateicīgi vaidēja.

Kamēr es centos palīdzēt, netālu lidinājās meitene. Viņa nelaipni paskatījās uz mums un kļuva arvien dusmīgāka.

— Vai kaut kas nav kārtībā? — jautāju, kad man apnika viņas šņaucošie un sāniski skatieni.

— Jā! Tu ieņēmi manu vietu! — viņa histēriski izbļāva.

— Būsi pacietīgs! "Viņai to tagad vajag vairāk," es atbildēju, norādot uz savu draugu.

Bordeļa iemītnieku uzvedība man kļuva arvien vairāk vilšanās. Arī viņiem, protams, ir problēmas, bet tomēr tas nekur nenonāk!

"Tu nesaproti, tā ir slikta zīme." Slikti! Un runājiet arī ar jums! Tu esi pašnāvnieks! Un viņa. Tas ir slikti! Uz nepatikšanām! Uz nepatikšanām!

Meitene sāka lauzt rokas un kā traka steigties šurpu turpu. Acīmredzot mana diagnoze nebija tālu no patiesības.

"Ja neapklusīsiet, būs problēmas!" — es atcirtu. — Vai arī tu gribētu apgulties man blakus?

Es piecēlos un gāju tieši viņai pretī. Mani nez kāpēc nemaz nesatrauca, ka man masveidā uzbruks un sitīs. Viņi visi šeit ir dīvaini un kaut kā nedraudzīgi…

– Čau! — Es piesaistīju visu uzmanību. — Meitenes, jūs visas šeit nenonācāt pēc savas gribas, bet vai esat dzirdējuši par draudzību un savstarpēju palīdzību?

"Bet zīme…" iebilda nervozā sieviete, kuras gultu mēs tik nekaunīgi ieņēmām.

— Parakstīties? — es plati pasmaidīju. — Zīmes strādā tiem, kas tām tic. Tie ir paredzēti tumšiem un neizglītotiem cilvēkiem. No kurienes es nāku, tiek uzskatīts, ka, izlejot sāli, jūs sastrīdēsities ar mīļoto. Ja tu saplīsi spoguli, nelaime tevi vajā septiņus gadus. Un nav ieteicams vakaros iznest miskasti — nauda nebūs atrodama.

Meitenes sāka interesēties, dažas pat pienāca tuvāk, uzmanīgi klausīdamies.

— Un kas? — viens no viņiem neizturēja un jautāja.

“Es ne reizi vien izlēju sāli, aiz neuzmanības lauzu spoguļus un parasti vakaros regulāri izmetu atkritumus.

— Un kas? — jau vairākas meitenes jautāja.

Mans stāsts viņos izraisīja negaidīti lielu interesi.

"Es ne ar vienu nestrīdējos, dzīvoju laimīgi, un man nebija mazāk naudas, tikai vairāk." Es daudz strādāju, un mani ienākumi auga. Un tas viss tāpēc, ka tās bija tikai stulbas zīmes, kurām nebija nekādas ietekmes uz manu nākotni.

Mēģinot mainīt šo meiteņu noskaņojumu, es aizmirsu, kur atrodos.

— Kā tad jūs kļuvāt par apkalpotāju tavernā? — Ers mani viltoja.

Man jāsaka, ka tas ir pilnīgi godīgs viltojums. Sarkanmate stāvēja pirmajā rindā, salikusi rokas uz krūtīm un izaicinoši skatījās uz mani.

"Ir